Armands Apfelbaums: “Kā jau meža nozarē – te augšā, te lejā” (intervija)

Armands Apfelbaums, uzņēmuma “ACA Timber” dibinātājs un vadītājs, nodarbojas ar, kā pats saka,  kokmateriālu loģistiku  – nodrošina vietējā resursa piegādes, importa un eksporta vajadzības. Meža un koksnes nozarē darbojas jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, sākot strādāt “Latvijas finierī”.  Gadu dzīvojotBriselē kā Latvijas kokapstrādes federācijas pārstāvis Eiropas kokapstrādes industrijas konfederācijā (CEI-Bois) starptautisko attiecību darba grupā, ieguvis neatsveramu starptautiskā tirgus un konkurētspējas veicināšanas pieredzi, kā arī, protams, lieliskus kontaktus. Saskarsmē tiešs un vienkāršs – kā blakusmājas draudzīgais kaimiņš, ar kuru kopā doties piedzīvojumos. 

Ar kādām valstīm sadarbojaties?

Ļoti raibi. Pamatā ir Baltijas jūras reģions, lielākie un stabilākie pircēji ir tepat no Latvijas. Taču sadarbības valstu vidū ir Vācija, Norvēgija, Zviedrija, Somija, Dānija. Ir bijusi sadarbība arī ar tālākām valstīm, Portugāli, Turciju. Piegādājam pārsvarā enerģētisko koksni, izejmateriālu tālākai pārstrādei.

Austrumu bloks vienmēr ir bijis aktuāls – Krievijas un Baltkrievijas tirgus. Taču, sākoties Ukrainas karam, esmu pārtraucis sadarbību ar šīm valstīm. Apgrozījums ir samazinājies, bet mani tas īpaši neuztrauc. Pirms diviem gadiem Krievijas un Baltkrievijas apgrozījums sastādīja 10 procentus, to zaudējumu var pieciest. Pirms 20 gadiem tie bija līdz pat 90 procenti. Tagad vairāk uztrauc, kas notiek pasaulē.

1998.–1999.gadā jūs bijāt Briselē kā Latvijas kokapstrādes federācijas pārstāvis organizācijā CEI-Bois un strādājāt pie konkurētspējas veicināšanas pasaulē. Ko deva šī pieredze?

Tā bija laba pieredze, jauni kontakti. Bieži atceros to laiku, bija no kā mācīties, īpaši pieeju darbam. Tā bija ļoti laba skola sevis pasniegšanai. Par to jāpateicas Jurim Griķim un “Latvijas finierim”, kas pamatā finansēja brauciena un saistītos izdevumus.  Šī projekta ietekmē Latvijā ministrijā tika veidoti likumi, normas. Ļoti aktīvi bija mūsu kaimiņi Skandināvijā, kas vēlējās ietekmi uz koksnes plūsmu pasaulē.

Kopumā Latvija koksnes nozarē izskatās labi, šī nozare ir riktīgi rullē. Varam paskatīties kaut vai uz sausiem faktiem – eksporta apjomi, nodarbināto procents, tostarp ar koksni saistītos uzņēmumos, ir ļoti labi rādītāji! Pirms pārdesmit gadiem 40 procenti Latvijas eksporta sastādīja koksnes produkti.  Nozarē nodarbināto ir daudz, importa un eksporta bilance ir pozitīva. Mehāniskā pārstrāde ir ļoti labi attīstīta. Vienīgais, kas mums Latvijā pietrūkst, ir ķīmiskā pārstrāde, celulozes rūpnīca. Projekts uz papīra bija kā iecere, ko gribēja īstenot skandināvu rūpnieki, bet patiesībā drīzāk izskatījās, ka tas nebija plānots īstenošanai, bet gan paņemt valsts resursus savā kontrolē.

Gads Briselē palīdzēja saprast rietumu domāšanu. Pats esmu audzis un izglītojies padomju sistēmā, un skats uz lietām rietumos bija atšķirīgs, tā bija cita ekonomikas sistēma. Tagad šī atšķirība vairs nav tik izteikta.

Pirmais, kas pārsteidza jebkuru padomju cilvēku – ka praktiski viss ir pieejams, nav talonu sistēmas, deficīti.  Biznesa domāšanā un attiecībās – nav tāda plānošana, noteiktās programmas, nav piecgades plānu, nav jāizpilda normas. Rīcību un attiecības regulē pati situācija, tirgus, kas ir mainīgs. Tā bija būtiska atšķirība, lai gan kopumā jau cilvēki tādi paši.

Taču mana padomju pieredze palīdzēja sasaistīt Krieviju un Baltkrieviju ar Skandināvijas valstīm. Ir ļoti daudz negatīvu piemēru, kad Viduseiropas un Ziemeļeiropas valstis pašas centās sadarboties ar Krieviju un Baltkrieviju. Man tas izdevās un to varētu darīt. Pirmie soļi bija, kad 2003.-2004. gadā pats izveidoju uzņēmumu Krievijā un bez lielām problēmām savu laiku nostrādāju, tad pamainīju sadarbības veidu ar Krievijas uzņēmumiem, bet līdz Ukrainas kara brīdim veiksmīgi strādāju ar baltkrieviem un krieviem. Tagad vairs to nedaru.

Ar kuras valsts partneriem ir visvieglāk sadarboties?

Man vislabāk ir ar vāciešiem. Nav bijušas sliktas pieredzes. Korekti. Saprotami. Zviedri skatās “no augšas”. Dāņi vēl trakāk. Krievi ir un paliek krievi – var uzmest jebkurā brīdī, ar to jārēķinās.

Kā enerģijas sadārdzināšanās atsaucas uz kokrūpniecības uzņēmējdarbību?

Kokrūpniecībā ir tāda situācija, ka elektrības izdevumi ir lieli, bet ne tik lieli, ka būtu nāvīgi. Nevienam ražotājam nepatīk, ka elektrorēķinus paceļ. Algas vismaz saviem darbiniekiem esošajā situācijā palielinu.

Latvijā turpmāk pieļaujamais koku ciršanas diametrs būs: priedei 30 cm, eglei 26 cm, bērzam 25 cm. Iepriekš šie rādītāji bija attiecīgi 39 cm priedei, 31 cm eglei un tikpat bērzam. Kā tas ietekmēs nozares uzņēmumu darbu? Vai – no otras puses – šāda likuma pieņemšana kaitēs mežam, kas ir svarīgi “zaļā kursa” aizstāvjiem?

Piekrītu šīm izmaiņām. Mans uzskats ir, ka Latvijā var mierīgi cirst 15–18 miljonus m3 gadā, šobrīd ir ap 12 miljoniem. Ne putnu, ne varžu populācija no tā nesamazināsies. Mūsu mežu ataudze ir lielāka, neredzu, ka apjoms no tā mazināsies.

Ko mēs iegūsim? Iespēju vairot labklājību, kokrūpniecībā būs darbs, valstij nodokļi. Skatoties uz Rietumvalstu pieredzi, redzam – kad valstij nebija naudas, tad cirta mežus. Piemēram, tepat Somijā. Bija laiks, kad pārcirta, lai celtu savu labklājību, ataudze bija mazāka par nocirsto, bet nedomāju, ka mums tas draud. Mums mežu platības palielinās. Lauksaimniecības zeme aizaug – par to būtu vērts uztraukties!

Nezinu, vai tam ir jēga, bet. ja salīdzinām ES valstis, Latvija ir pirmajās vietās putnu, bebru, stārķu un citu zvēru populācijā. Vairāk nekā pusi laika pavadu ārpus Latvijas. Nesen gāju pārgājienā Komo ezera apkārtnē, ziemeļu Itālijā, un neredzēju neviena putna, neredzēju neviena zvēra. Mums to ir daudz vairāk nekā vidēji Eiropā. Aizsargājamās un neaizsargājamās sugas. Arī aizsargājamās teritorijas ir salīdzinoši plašas. Piemēram, Norvēgijā arī ir tādas teritorijas, kur saimniecisko darbību vispār nav iespējams veikt, nav iespējams piekļūt. Savukārt mēs gribam aizsargāt biotopus un auglīgās mežu platībās, kas valsts iedzīvotājiem var nest labklājību.

Viens no pamatuzņēmumiem, kuru jūs vadāt, ir “ACA Timber”. Kādas saskatāt attīstības iespējas?

Gribu palikt tur, kur es esmu, un darboties ar to, ko darbojos jau trīsdesmit gadu, ar tiem pašiem sortimentiem – papīrmalka, zāģbaļķi, malka, šķelda (celulozes šķelda, kurināmā šķelda), miza, skaida, taras kluči, mieti, koksnes izejmateriāls tālākai pārstrādei. Arī klienti ir stabili un nav mainījušies. Man svarīgi ir saglabāt esošos ilgtermiņa partnerus un apmierināt viņu vajadzības.

Kāds ir jūsu redzējums par ekonomikas cikliskumu un ekonomiskā prognoze koku nozarei? Tāda sajūta, ka nāk krīze, līdzīgi kā 2008. gadā.

Es domāju, ka nevajadzētu būt krīzei. Pēc manām sajūtām. Bet varētu arī būt. Nemāku komentēt. Taču, skaidrs, ka daudzi projekti ir apstājušies kara dēļ. Daudzviet pamatā ir bijusi krievu nauda. Tostarp celtniecībā, kur ir pieprasīti koksnes produkti.

Pagājušā gadā zāģmateriālu cena arī nebija normāla, kad zāģētavas pelnīja uz vienu kubikmetru 300-400 eiro. Ekonomika tika tā sildīta, ka koksnes produkti bija rekordcenā. Savukārt šobrīd papīrmalkas cenas pārspēj visu. Protams, jebkurš faktors ietekmē – sekas ir gan koronas pandēmijai, gan karam, svārstības ir neprognozējamas. Mēs visi esam neziņā.

Interesanti, ka arī 2008. gada krīzes laikā papīrmalka uzlēca kosmosā. Paletes palika lētākas, kas liecina par mazumtirdzniecības iešanu uz leju. Procentu bāzes likmes tika paceltas. Izskatās, ka šobrīd ir līdzīgi, ne tā?

Negribu domāt, ka būs krīze.

Kā jūs komentētu priekšstatu, ka ārzemnieki izpērk Latvijas mežus?

Jā, tā ir. Pārsvarā zviedri. Viņiem ir pieejama nauda.

Ko mēs varētu darīt, lai tā nebūtu?

Var ieviest mākslīgos ierobežojumus. Taču jāņem vērā ES likumdošana. Var prasīt izziņas un atļaujas no kaimiņiem, birokratizēt iespējas. Var ieviest pagasta atļauju, prasīt vajadzīgo izglītību. Daudzās ES teritorijās nevar brīvi nopirkt meža zemi vai nodarboties ar mežsaimniecību un kokrūpniecību.

Man prātā ir viens labs piemērs, kad ļoti turīgs Latvijas kokrūpnieks gribēja uzbūvēt zāģētavu Zviedrijā, bet vietējā pašvaldība nedeva atļauju, uzskatīdama, ka kokzāģētavas viņiem ir pietiekamā daudzumā un nav vajadzīgas ārzemju investīcijas un vēl jo mazāk Baltijas uzņēmējs. Pat juristi nepalīdzēja.

Mēs investorus gaidām kā glābējus. Un tad sūdzamies, ka tie Latvijas resursus pārņem un izmanto. Kas ir labi investori?

Investori ir dažādi. Tāpat kā cilvēki ir dažādi. Nav slikti, ka kāds nāk un rada jaunas darbavietas. Katrs ir jāizvērtē. Labi investori ir tie, kas atver labu ražotni un darbojas ilgtermiņā. Katram ir kaut kāda vēsture, un var uzzināt, vai tas ir jauns vienas dienas uzņēmums, reģistrēts Kiprā, vai kā citādi.

Šobrīd Latvijā zāģētavu jaudas pārsniedz piedāvājumu, vietējo resursu trūkst, jūsu uzņēmums importē koksni arī no Skandināvijas.

Vēsturiski esam pieraduši pie Krievijas un Baltkrievijas koksnes un Lietuvas apaļkoka importa. Šobrīd situācija ir tāda, ka Krievijas un Baltkrievijas tirgi ir pilnībā slēgti. No Lietuvas imports pusgada laikā ir samazinājies par 30 procentiem, jo viņi sākuši koksni vairāk apstrādāt un realizēt paši.

Kā gāja pandēmijas laikā?

Labi. Ekonomikas sildīšanas nauda palīdzēja, galaproduktu maksa uzkāpa rekordaugstu, pieprasījums pēc mana piedāvājuma bija ļoti augsts. Vienīgais, kas traucēja – ceļošanas ierobežojumi.

Kā jūs teiktu – vai jūs redzat, kas būtu jāmaina likumdošanā, vai attieksmē pret uzņēmējiem koksnes nozarē?

Jautājumā par mežsaimniecību un “zaļo” tematiku, uzskatu, ka ir jāļauj cirst vairāk koku.

Valstij ir savs uzņēmums – “Latvijas valsts meži” (LVM), un Eiropas prakse ir atbalstīt vietējos uzņēmējus. Taču es kā uzņēmējs, kas strādā Latvijā, varu dabūt ilgtermiņa līgumus “Igaunijas Valsts mežos” – man ir ilgtermiņa piecgades līgums papīrmalkas iegādei un eksportam. Bet Latvijā es tādu līgumu nevaru dabūt. Nezinu, kā pareizāk.

Latvijā vajadzētu attīstīt ķīmisko pārstrādi un saprātīgi mazināt “zaļo vīriņu” ietekmi uz mežsaimniecību. Ir vajadzīga loģiska diskusija. Nepārspīlējot  jāizvērtē sapņi un realitāte.

Teiksim, tu manto 60 hektārus meža, ko stādījis tavs vectēvs, un varētu iegūt pusotru miljonu, varētu nodrošināt bērniem izglītību Oksfordā un dzīvošanu Londonā, bet atnāk dabas aizstāvis un atrod kādu īpašu kāpuru, kādu šeit, Latvijā, ir daudz, un tavs ieguvums ir, teiksim, apmēram simts eiro kompensācija gadā. Par to bērniem labu izglītību neiedosi. Un tā ir realitāte.

Šis piemērs, starp citu, man atsauc prātā latviešu klasiku –  Blaumaņa “Indrānus” un konfliktu par vectēva stādīto ošu nozāģēšanu. Šis darbs spilgti ataino latviešu pamavērtības – saglabāt kaut ko paaudžu paaudzēs ir svarīgāk, nekā gūt ekonomisku labumu. Kas svarīgāk – nauda vai koki?

Bet tie koki būtu sapuvuši. Līdzīgi kā kad burkānus savlaicīgi nenoņem, tad tie sapūst. Vectēvs tos stādīja, bet saimnieciskā mežkopība nozīmē, ka mežs ir jākopj un jānovāc īstajā brīdī. Ja to nedara, tad pāraugs un sapūs. Tad tur dzīvos sliekas un tārpi. Traucē tā pārspīlētība.

Kā nonācāt kokrūpniecības nozarē?

Pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes beigšanas ar specializāciju kokrūpniecībā. Nedēļu pēc absolvēšanas iestājos darbā “Latvijas finieris”. Tas bija 1993. gadā.

Kāds ir jūsu trakākais stāsts no uzņēmējdarbības pieredzes – lielākais “uzmetiens” jeb aplaušanās? 

Tas vēl bija Briseles laikā. Pirku škeldotāju un biju saņēmis apstiprinājumu pirmajai iemaksai. Neilgi pēc tam viena no Rīgas komercbankām anulēja apstiprinājumu kredītam. Tolaik būtu zaudējis nepilnus 50 tūkstošus ASV dolārus. Šo problēmu man palīdzēja atrisināt tieši Briseles pieredze un kontakti – zviedru kolēģis šo jautājumu sakārtoja trīs stundu laikā. Pirms tam biju nolīdzis juristi Latvijā, braucu uz Latvijas vēstniecību, taču vairākas nedēļas rezultāta nebija.

Jūsu Ieteikums, kā pārvarēt grūtības?

Sakost zobus un darīt tālāk. Dari lietas, kam tu tici.

Kāds ir jūsu mīļākais koks? 

Bērzs. Jo labi aug un patīk, kā izskatās.

Kādus sporta veidus atbalstāt?

Hokejs patīk,  slēpošana. Slēpoju kā vasarā, tā ziemā. Bet daru arī visu ko citu – spēlēju tenisu, golfu. Trūkst jau laika. Mani trīs dēli spēlē hokeju izlasēs U14, U18, U20.

Kā izaudzināt labus dēlus?

Iemācīt strādāt. Atbildības sajūtu. Bērniem dzīvē ir jābūt aktīviem. Kad veidojas personība, svarīga ir ne tikai skola un atpūta, bet arī sports. Sports dod daudz – māca tiekties uz mērķi, sasniegt mērķi, trenē izturību. Tas ir svarīgi dzīvē. Iemāca pakārtot ikdienu, lai sasniegtu mērķi.

Kā ar mākslu?

Man ir priekšstats, ka mākslas darbi rodas mokās. Neesmu mākslinieks, nezinu.

Kāda mūzika jums patīk?

“Prāta vētra”. Bērniem arī patīk. Man ir četri dēli un vienpadsmit gadus veca princese.

Kāpēc dažiem ir un kāpēc citiem nav naudas? Jūsprāt? Gribētu kādu filozofisku domu par šo.

Nezinu. Izdomā un dari!

Kāpēc dažiem nesanāk?

Tā nevar būt. Ir jābūt mērķim, uz ko tu ej. Gribēju būt turīgs. Tēvs atslēdzieks – katru dienu gāja uz darbu. Māte grāmatvede – arī katru darbdienu devās uz darbu. Ir darbs, bet pārējai dzīvei tikai mazs “lodziņš”. Man tas īsti nepatika. Un viens no mērķiem – jau bērnībā bija – , ka vēlos tādu dzīvi, lai varētu dienas vidū kaut vai austeres ēst. Protams, ir bankroti un lūzuma punkti, bet vienmēr mēģinu izvēlēties labāko virzienu.

Kad ir nauda, cenšos palīdzēt tiem, kam nav. Bet būšana turīgam nozīmē arī to, ka varu noziedot, palīdzēt slimajiem, trūkumā nonākušajiem. Vados pēc izjūtām. Ukrainas palīdzībai tikko tūkstoti noziedoju. Atbalstu katoļu baznīcu, Bruknas muižu, citus, kam ir vajadzība.

Kas ir labas dzīves formula?

Laba ģimene, atbalstoši tuvākie, brīvība, kad pats varu darīt, ko gribu un kā gribu, un darbs ir kā hobijs. Tāda dzīve ir laba.

Vizītkarte

• Absolvējis LLU, Mežsaimniecības fakultāti
• No 1993. gadastrādājis AS “Latvijas finieris”
• Šobrīd viens no pamatuzņēmumiem, kuru vada jau trīspadsimto gadu, ir uzņēmus ACA Timber ar sešiem darbiniekiem. Uzņēmums nodarbojas nodarbojas ar koksnes loģistiku, importu, eksportu. Apgrozījums ir ap 10 miljoniem eiro mēnesī, pārkrautie apjomi – no pusmiljona līdz miljonam tonnas gadā. 
• Hobiji: slēpšana, medības, makšķerēšana 

Autors: Ⓒ abctimber.com 

Foto: publicitātes foto