Andris Jansons: Ja dari pietiekami ilgi – panākumi neizpaliks! (intervija)

SIA ”Vaives” direktors Andris Jansons kokmateriālu biznesā darbojas jau vairākus desmitus gadu. Nez vai ir kas tāds, ko viņš nezina par koku – gan izglītība, gan daudzpusīgā un ilgā profesionālā pieredze, gan dzīve viņam ir saistīta ar to. Aicinājām uz sarunu, lai noskaidrotu, kā Andris redz koksnes nozari Latvijā un ar kādiem izaicinājumiem viņš sastopas vietējā un starptautiskajā tirgū – vispazīstamākā sadarbībai viņam ir Lielbritānija ar savu tirgus specifiku. Parunājām arī par dzīvi! 

 

Pastāstiet, lūdzu, par savu uzņēmumu.

Andris Jansons (A.J.): “Vaives” ir uzņēmums, kas sniedz kokapstrādes pakalpojumus ļoti daudzām kompānijām. Katrs uzņēmums meklē savu biznesa nišu, un tā ir mūsu biznesa niša. Mēs nopērkam dēļus, apstrādājam un arī eksportējam, pievienojot pakalpojumu vērtību. Nenodarbojamies ar tirgus meklēšanu.

Koks ir kā jebkura izejviela – kā graudi, kā nafta un tamlīdzīgi, un kā izejmateriālam iepirkumu cenas visur ir līdzīgas, pircēji šīs cenas zina. Var būt svārstības 10 eiro robežās, iespējams, atšķiras iegādes nosacījumi. Iepērkam koksni un apstrādājam saskaņā ar klienta prasībām. Nereti pircējs pats atved jau nopirkto koksni pie mums, un mūsu uzdevums ir to apstrādāt saskaņā ar paredzēto specifikāciju, standartiem un normatīviem. No malas izskatāmies kā eksportētāji, bet patiesībā esam kokapstrādes pakalpojumu sniegšanas uzņēmums. Līdz ar to mēs skatāmies un zinām, kas notiek tajos tirgos, kur mēs darbojamies.

Strādājam gan ar Latvijas koku, gan ar importēto. Koksne, ko apstrādājam šeit un ko eksportējam no Latvijas, līdz šim sastāvēja no apmēram 30 procentiem Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas koksnes.

   Kāda, jūsuprāt, ir Krievijas kara Ukrainā ietekme uz šo vērā ņemamo importētā kokmateriāla daļu?

Politiķi ir noteikuši, ka koksni no Baltkrievijas mēs varēsim importēt tikai līdz 4. jūnijam, un tad robeža tiks noslēgta. Ko darīs tie cilvēki, kuri zaudēs darbu šo sankciju rezultātā, es nezinu, iespējams ies karot, lai nopelnītu iztiku. Tiešām nezinu.

Uzņēmumi, kas iepirka koksni no šīm valstīm, būs spiesti pārorientēties. Vietējie pārstrādes uzņēmumi, kas vēl spēja vilkt dzīvību, izjutīs pozitīvu spiedienu, būs lielāks pieprasījums, kā rezultātā pacelsies cena. Domāju, ka tie, starpnieki, kas nespēs piemēroties jaunajiem apstākļiem, pazudīs no tirgus. Latvija ir liela mežistrādes un kokapstrādes valsts, un, ja cena ceļas, no vienas puses tas pat mums ir labi.

Taču koksnes Latvijā ir – tik cik ir, un ar to jādarbojas. Biznesā viss ir diezgan vienkārši – līdzīgi kā pasakā ar kurmja ādu, – cik cepures var no vienas ādas uzšūt? Vienu? Divas? Desmit – taču ļoti maziņas.

Ja runājam par uzņēmumu “Vaives”, tad arī mēs pārorientēsimies uz vietējām zāģētavām. Mums lielākais piegādātājs līdz šim ir bijis PATA”. Taču šaubos, ka šo 30 procentus varēsim aizstāt ar vietējo materiālu, prognozējot, ka konkurence un cenas pieaugs. Līdz ar to – ja par 30 procentiem jāsamazina ražošana, tad procentuāli tikpat jāsamazina arī darbinieku skaits. Diemžēl, tā ir, un tajā pašā laikā, ironiski, bet visticamāk, ierēdņu skaits jau nesamazināsies, varbūt pat būs vajadzīgi jauni – kuri to visu pārraudzītu un uzskaitīt. Tā mums valstī notiek.

Bet es uz to skatos dabiski, bez sašutuma. Ir tikai loģiski, ka viss mainās. Runājot par ražošanas apjomiem, pašos pirmsākumos mēs tos būtiski palielinājām. Tad otrais cēliens bija ap 2014.-2015. gadu, kad palielinājām ražošanas un eksporta jaudu. Taču es nedomāju, ka mums vajadzētu tiekties uz ikgadēju izaugsmi 15–20 procenti gadā, kā bieži vien uzņēmēji vēlas. Tāda izaugsme nav dabiska. Nevar visi uzņēmumi nemitīgi strādāt ar šādu pieaugumu. Ir absurds par šādu izaugsmi domāt, jo tā nekad nav un nevar būt. Ir tikai normāli, ka ir korekcijas. Turklāt mums ir jābūt atbildīgiem par to, ko mēs ražojam. Ķīnā, piemēram, jau ražo lietas ražošanas pēc, lai nodrošinātu ražošanas jaudas, bet saražotais nav vajadzīgs, resursi tiek iztērēti. Es drīzāk atbalstu principu, ka ir mazāk, bet kvalitatīvas lietas, kas kalpo ilgi.

Nereti cilvēki krīt galējībās. Te der pieminēt arī tā dēvēto eko pēdu, par CO2 samazināšanu mūsdienās karsti diskutē. Daudz ko var atrisināt vienkāršāk. Mūsu precēm ir viens vai divu gadu garantija. Manuprāt, ja uzliktu par pienākumu ražotājam dot 5 vai 10 gadu garantiju, tad preces kalpotu ilgāk un mēs samazinātu patēriņu. Tas ir tieši tik vienkārši. Pasaule ir pilna pretrunām. Lozungi skandē vienu, darbi liecina ko citu.

Kopumā neesmu pretinieks ražošanas attīstībai, un ik pa laikam paceļas jautājums par to, ka vajadzētu palielināt ražošanas jaudas. Tomēr es iebilstu. Mēs jau strādājam, nodrošinot savas maksimālās ražošanas jaudas, izmantojam savu kapacitāti. Ja nemitīgi gribam augt, tad jādomā, kādi būtu mūsu mērķi? Tie patiesie, cilvēciskie? Es jau dzīvoju labi, nav jāskaita līdzi, cik maksā piens, gaļa vai benzīns, visām pamatlietām, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, pietiek arī ar šiem ražošanas apjomiem. Man nevajag jaunas villas, jahtas un helikopterus – ja tādas gribētu, tad gan būtu jāražo vairāk. Varētu tās palielināt, taču neredzu, ka mūsu dzīvi tas padarīs labāku. Man taču nav jāpērk divi telefoni vai divreiz vairāk ēdiena, bet problēmas, ko uzņemšos risināt dienas gaitā, būs krietni lielākas. Man patīk skandināvu lago jeb “lāga” filozofija – ka ir dzīves līmenis, kad visa kā ir pietiekoši, gan darbā, gan dzīvē, un nevajag pārpūlēties. Svarīgi ir sabalansēt.

   Kad jūs nonācāt pie šādas domas? Manuprāt, tā ir tāda brieduma filozofija. Jaunībā vēl vajag visu jaunāko, labāko, vairāk.

Piekrītu. Ir jāiziet cauri daudz kam, lai pie tā nonāktu. Es, šajā nozarē un uzņēmumā, esmu jau kādus 20 gadus. Grūti pateikt, kad tā ir noticis, bet kādu labu laiku jau esmu pretinieks tam, ka vajadzētu industrializēt uzņēmumu un palielināt. Savā ziņā man ir labi, jo uzņēmuma stratēģiskais partneris un īpašnieks Anglijā arī dzīvo pēc līdzīga principa. Tas ir jau 130 gadu sens ģimenes uzņēmums, kas attīstās lēnām, bet stabili. Bieži vien arī es ieraugu, ka ir kāds jauns produkta veids, ko varētu ražot, vai darīt vairāk, bet redzu, ka tas ne vienmēr ir vajadzīgs. Angļi man ir labs piemērs. Mums ir pierasts, ka dienā cenšamies izdarīt ļoti daudz, teiksim, mēdzu apbraukāt piecas zāģētavas vienā dienā katru savā Latvijas malā, nobraucu simtiem kilometru, lai pagūtu izdarīt pēc iespējas vairāk. Tikmēr angļi dienā ieplāno ne vairāk kā divas biznesa tikšanās, parunājamies, puspiecos jau esam viesnīcā, vakarā ar tiem pašiem sadarbības partneriem tiekamies neformālā gaisotnē krodziņā, un nākamajā dienā tikai braucam tālāk. Sākumā tā šķita liela izšķērdība, taču tagad redzu, ka tas ir tāds mierīgs, patīkams dzīvesveids, kas apvieno biznesu un dzīves baudīšanu. Viss notiek mierā. Protams, viņi pie tā nonākuši ilgākā laikā.

Man šķiet, ka labi strādājot desmit gadu laikā var sasniegt labus rezultātus – ja tu neatlaidīgi dari to, ko dari. Kā teicis Džekijs Čans, būt izcilam ir viegli, vienkārši dari vienu un to pašu pietiekami ilgi! Problēmas rodas, kad sāc lēkāt un katru gadu darīt ko jaunu, sekojot modes vēsmām. Lēkā, lēkā, un nekur nenonāc!

Protams, ja neko nedari, tad nekas nemainīsies. Pusgada laikā gan grūti kaut ko izdarīt, gada laikā arī. Bet, ja nodarbojies ar saimniecisku darbību, tad rezultāti neizpaliks. Tāpat es domāju, ka valsti varētu sakārto desmit gadu laikā, ja tiem, kas ir pie varas, būtu valstiskas intereses.

   Ja min kokrūpniecību, daudziem cilvēkiem ir tāds priekšstats, ka Latvijas mežus izcērt un mēs paliekam zaudētājos. Kā Jūs domājat, vai mēs pārāk daudz neizstrādājam Latvijas mežus un koksni?

Nē, mēs neizstrādājam pārāk daudz Latvijas koksnes. Ir jānošķir mežizstrāde, mežu apsaimniekošana – atstādīšana atpakaļ, kopšana utt. un kokapstrādi, kas nozīmē, ka nocirstais koks nonāk līdz pārstrādei. Valsts Mežu dienests ļoti seko līdzi ciršanas apjomam. Latvijā tiek izstrādāts ap11 milj. kubikmetru koksnes katru gadu, un pie šāda izciršanas apjoma dabīgais pieaugums, masa, ir lielāka. Tas, ko cilvēki parasti pamana, ir izstrādātie meži ceļa malās, tāpēc rodas šāds priekšstats. Visi mežizstrādātāji cenšas izstrādāt mežus tuvāk ceļiem, jo katri simts metri dziļāk mežā nozīmē dārgāku izvešanu. Taču, kad ieejam dziļāk mežos, tad tie joprojām ir biezi, daudz un lieli. Nelikumīga ciršana Latvijā vispār praktiski nav. Attiecībā uz labu mežsaimniecības praksi, manuprāt, viss ir kārtībā. Taču vienmēr ir aktuāls jautājums par to, ka vajadzētu likt klāt vairāk pievienotās vērtības!

Kokapstrāde Latvijas ekonomikā, manuprāt, netiek pienācīgi novērtēta, un it īpaši mazie uzņēmumi, mazās zāģētavas. Es teiktu, ka tā savā ziņā veic arī tādu kā sociālo funkciju. Gandrīz katrā mazajā pagastā ir kāda zāģētava, un tajā strādā lielākā daļa vietējā pagasta iedzīvotāji. Dziļos laukos un mazā pagastā šī reizēm vietējiem ir vienīgā darbvietavieta, un šie cilvēki tur arī strādā. Nekā cita tur nav. Ja nebūtu šo zāģētavu, cilvēki būtu bez darba. Jā, tur mēdz būt sociāla rakstura problēmas, alkoholisms u.c., bet šī ir iespēja viņiem strādāt, kaut ko darīt, nevis dzīvot uz pabalstiem. Uzņēmējs par šiem cilvēkiem rūpējas, šķiet, viņi veic, gan sociālu, gan pedagoģisku darbu. Un šo faktoru es neatminos, ka valsts ņemtu vērā. Tieši pretēji VAS Latvijas Meži izstrādā sarežģītus konkursa nosacījumus kur mazajām zāģētavām ir teju neiespējami piedalīties, līdz ar to tās paliek aiz borta zāģbaļķu konkursos.

Tajā pašā laikā VAS Latvijas Valsts meži, kam pieder aptuveni puse no Latvijas mežiem un kas ir lielākais mežizstrādātājs, koksni pārdod zāģētavām, taču mazajām zāģētavām darbu apgrūtina sarežģīti izpildāmi nosacījumi – tām ir gandrīz neiespējami piedalīties konkursos. Tas ir ļoti slikti. Valsts politika un politiķi izliekas to neredzam vai patiešām nepamana, vairāk skatās uz lielajām zāģētavām, kurās visdrīzāk ir ārvalstu kapitāls, un ar tām sadarbojas – jo tās ir ļoti efektīvas, tajās ir augsta darba alga uz vienu cilvēku, jo bijušas milzīgas investīcijas, līdz ar to, nodarbinot piecus sešus cilvēkus, var saražot lielus apjomus, samaksāt lielas algas, un visiem liekas – o, jā, šeit tiek maksāti arī lieli nodokļi! Tajā pašā laikā mazā zāģētavā būs mazākas algas, mazāki apjomi, bet daudz vairāk nodarbināto un galu galā lielāki samaksātie nodokļi. Tas ir loģiski, jo šādos uzņēmumos nevar būt lielas algas. Bet sociālo funkciju šī mazā zāģētava veic, un daudzi var iztikt bez pabalstiem.

   Ja runājam par eksportu un dažādiem tirgiem – kā jūs tos raksturotu?

Ļoti labi, ka ir dažādi tirgi. Jo tad, kad vienā pasaules malā sākas rudens, tad citā pusē ir pavasaris. Tā kā pasaule ir ļoti globāla, var strādāt visu gadu.

   Ar kuru valstu uzņēmējiem ir vieglāk strādāt?

Kādreiz mācījos arābu valodu pie ēģiptieša, kuram šeit ir jau otrā latviešu sieva, un viņš minēja, ka izpratne par lietām šeit pilnīgi cita. Piemēram, mēs uzskatām, ka sieviete ir skaista, bet viņiem – sieviete ir kā medus, garšīga. Zemapziņā jau veidojas cits priekšstats. Tāpat arī izpratne par koku un jēdzieniem mēdz būt ļoti atšķirīga.

Skaidrs, ka vieglāk ir strādāt ar tādiem cilvēkiem un kompānijām, kas ir ģeogrāfiski un kultūras ziņā tuvāki, piemēram, Skandināvija. Ar šīm valstīm gan kopš “Lindeks” laikiem vairs nestrādāju. Anglija man ļoti patīk.

   Ko ir svarīgi zināt, veidojot sadarbību ar Angliju?

Anglijā uzņēmējdarbībā svarīgs ir dzīvesveids. Viņiem patīk stabilitāte. Bieži vien viņi sadarbojas ar vienu piegādātāju desmitiem gadu, un dara to ar prieku. Bizness vairāk ir balstīts uz labām attiecībām. Vai draudzība uz biznesu. Viņiem patīk tādā veidā sadarboties, viens otram uzticas, ir iespējams vienoties pa telefonu, un līgumi ir īsi, uz vienas lapas. Ja kāds gribēs piedāvāt labāku cenu, bieži vien tas nenostrādās. Reizēm var nostrādāt, bet ne ilgtermiņā. Gadās, ka pat ļoti labus produktus šajā tirgū neņem pretī – ar labu kvalitāti, mārketingu, iepakojumu. Viss ir, bet neaiziet. Iespējams, vajag šajā tirgū uzturēties ilgāk, izveidot attiecības. Viņi labprāt tiekas, vakariņo, spēlē golfu kopā. Tas ir dzīvesveids. Viņiem bizness nav izdzīvošanas veids, kā mums. Viņiem visa kā ir gana, un bizness ir kā dzīvesveids, kā tradīcija. Viņiem nav jāsadarbojas ar personām, kas viņiem nepatīk, viņi to nekad nedarīs.

   Kā ar ieteikumiem – vai tie var nostrādāt?

Viennozīmīgi, jā. Praktiski tikai šādā veidā mēs arī iegūstam savus klientus. Mēs, piemēram, praktiski neizmantoju reklāmas – var teikt, ka mums nav klientu, kas būtu nonākuši pie mums caur pliku reklamu. Pārsvarā visi tiek ieteikti. Jo koksnes pasaule – ne tikai Latvijā, bet arī visā eiropā, kopumā ir maza, nav nemaz tik daudz ražotāju un pakalpojumu sniedzēju, cits citu vairāk vai mazāk zina. Tā ka daudz kas notiek caur kontaktiem.

   Kas vēl ietekmē koksnes tirgu? Laikapstākļi?

Protams, ietekmē. Ja pavasaris ir lietains un nevar iet mežā – trūkst baļķu. Elementāri. Attiecīgi nevar nodrošināt zāģētavas. Savukārt, kad ir vētra Anglijā, tad zinām, ka atkal būs pieprasījums – sētas būs vētrā cietušas un jāatjauno, un būs daudz līstes, ko tirgot. Kad daudz plūdu, tad laukos viss applūdis, un lauksaimnieki nevar sadzīt mietus. Tā ka, protams, laikapstākļi ietekmē.

   Kā jums gāja pandēmijas laikā?

Pandēmijas laiks bija ļoti pārsteidzošs. Ja atceramies 2019. gada martu un aprīli, kad viss sākās, tad, jā, mums atcēla daļu līgumus, uzņēmēji bija pārbijušies, ka tūliņ visu slēgs. Daudzi ātri reaģēja un uzņēmumus slēdza. Taču nedaudz vēlāk visi saprata, ka ar pārdošanu veicas ļoti labi un rezultāti ir fantastiski. Pandēmija nospēlēja pilnīgi pretēji tam, ko mēs gaidījām.

Labi atceros 2008. gada krīzi, kad kokapstrādes uzņēmumi bija pirmie, kas cieta. Cena nokritusi, kontrakti apturēti, viss apstājies, [toreizējais premjers Aigars Kalvītis televīzijā paziņoja, ka viņš ir “valdības garants”, un tikai gadu vēlāk visi izjuta īstās sekas. Tad jau mums bija sācies atkopšanās gads. Man likās, ka šoreiz kokapstrāde būs pēdējie, kas kritīs, taču – nē, tie, kas bija aktīvi un turpināja darīt, tiem gāja ļoti labi! Tāpēc, ka cilvēki bija spiesti atrasties mājās un viņiem nekas cits neatlika, kā labiekārtot mājokļus divu gadu garumā, tā vietā lai naudu notriektu ceļojumos, veikalos un restorānos. Anglijā, piemēram, ir tādas mazas mājas ar mazu dārziņu, kur var uztaisīt nojumīti vai terasīti, ko daudzi steidzās darīt. Līdz ar to pieprasījums pēc koksnes bija fantastiski augsts un mēs piedzīvojām izcili veiksmīgu sezonu ar izciliem pārdošanas rezultātiem,

Kuriozi, bet daudzi šajos pagalmiņos būvēja arī mazas dārza mājiņas – lokdauna laikā cilvēks saģērbjas, nobučo sievu, paņem, portfeli kafijas krūzi un dodas uz šo namiņu kā uz darbu. Pāris metri – un jau esi darbā, turpat savā sētā!

Kamēr lielai daļai uzņēmumu šī krīze bija iznīcinoša – tūrismam, restorānu biznesam, pasākumu organizētājiem, tad ražotājiem – var teikt, sākās zelta gadi. Mēnesi vai pusotru gan tika apturēta ražošana, savukārt pārdošanā pieprasījums auga un pārsniedza gaidīto. Tādējādi radās tā saucamā “bedre” starp saražoto un pārdoto. Šo bedri nevarēja aizpildīt gandrīz divus gadus.

Vai biznesu un darbu ietekmēja darbinieku slimošana, prasības pēc potēšanās un citi radikālie pasākumi saslimstības mazināšanai?

Mums paveicās – cilvēki slimoja maz, ir labi darba apstākļi. Smejoties saku: mums īsākais dēlis ir divarpus metrus garš, līdz ar to divu metru distanci ļoti viegli ievērot. Ja gribam ievērot distanci divus metrus, tad mums visiem Latviešiem jāsanāk kopā – tā teicu indietim telefonsarunā. (smejas).

   Kā jūs raksturotu spēcīgās un vājās puses kokrūpniecībā?

Kokrūpniecībā viss ir kārtībā. Manuprāt, to vismazāk vajadzētu aiztikt no politikas un regulētāju puses, un šī nozare pati atrastu sev vislabākos attīstības risinājumus un ceļus. Šajā nozarē mums ir iegūstama pietiekami laba izglītība (tehnikumi, augstskolas), labas tradīcijas, izpratne, meži – tīri, kārtīgi, sakopti.

Nereti liekas, ka mums kopumā vispār ietu labi, ja politika un valsts tik daudz nejauktos visā. Cilvēki jau pēc būtības gribētu dzīvot mierā un saticībā, lai cik paradoksāli arī nebūtu it, ka mūsu pašu ievēlētie politiķi (visas valstīs) ir visu nelaimju cēlonis. Diemžēl tā ir sistēma kura nav radīta lai uzlabotu cilvēku dzīvi, bet gan uzturētu sistēmu. Tas nedaudz no Nīčes, bet nevar nepiekrist, viņam ir taisnība.

Draudi – tie ir cilvēki, kas ir pārņemti ar “zaļo pēdu” un eko idejām. Manuprāt, visiem ir skaidrs, ka Eiropa nav tā vieta, kur vajadzētu ieviest ierobežojošos pasākumus. Sankcijas būtu jāpiemēro tur, kur viss vienos plastmasas maisiņos un kur miskasti izgāž tieši okeānā, Āzijā. Taču tas tiek darīts tur, kur cilvēki ir pieklājīgi un ņem šīs idejas pretī, tādi, kā šeit, kur var veiksmīgi īstenot zaļo kvotu mārketingu. Bet no tā, ka kāds uzliek sodu vai nomaksā nodokļus par izmešiem, dabai nekas nemainās, vai ne? Daba no tā nesaņem ne centa. Ja tu, piemēram, lej zemē indi, tad šo noziedzīgo darbību vajag pārtraukt, var uzlikt sodu, iestājas kriminālatbildība. Taču tad, kad tu kaut ko ražo – un tev ir atļauts ražot, – tas nozīmē, ka ir atļauts kurināt krāsnis, gaisā nonāk CO2 izmeši. Ja tev ir atļauts ražot – tad ražo un viss! Kāda jēga maksāt kaut kādas kvotas par emisijām? Kur tā nauda aiziet? Ar tām tirgojas, spekulē biržā, no tā uztaisa nejēdzīgu biznesa instrumentu ar ko parazitē uz ražotājiem un patērētājiem, sadardzinot bezjēdžigi gala preču cenas.

Es teiktu, ka koksnes nozarē lielākie draudi šobrīd nāk no tiem zaļi domājošajiem, kas atrod kādu aizsargājamu kukaini, ķirmi vai ko citu un rosina aizliegumus. Visi spiež būt zaļiem, bet vai tie čaļi, kas pieņem šādus noteikumus un aizliegumus, paši ir zaļi? Ja esi tik zaļš, tad esi pirmais, kurš atsakās no mēbelēm, no tualetes papīra un citām cilvilizētas dzīves lietām un patiešām mēģini dzīvot zaļi! Citādi tā ir dubultā morāle.

Šobrīd visapkārt ir tik daudz pārpratumu. Vēroju, kā tiek deformētas pilsētvides – ar dažādiem ierobežojumiem, satiksmes regulējumiem. Jājautā, vai mērķis ir izspiest automašīnas no pilsētvides? Ko tas mums dod? Pilsēta ir radīta kā urbāna vide, asfaltā, akmeņos, un satiksmei tur ir jābūt. Kāpēc pilsētā, kur ir izveidota infrastruktūra, tiek spiestas ārā automašīnas? Tas nozīmē, ka arvien vairāk koku tiek izcirsti, lai piepilsētās būvētu stāvlaukumus. Pilsēta izplešas, iespiežas laukos un mežos. Tur, kur satiksmei būtu jābūt, no turienes izspiež, lai iespiestos tur, kur tai nevajadzētu būt. Ja kāds iedomājas būt zaļš un iet dzīvot mežā, kur nav ne elektrības, ne kanalizācijas, tad zini, ka, sākdams tur dzīvot, var sabojāt meža neskartumu. Domāju, ka cilvēkam tomēr labāk ir dzīvot pilsētā, kur ir normālas attīrīšanas iekārtas, infrastruktūra.

Valstiskā mērogā nodokļu politikā absurds ir tas, ka jāmaksā nodokļi par savu darbu kādam trešajam. Vidēji gandrīz 70 procenti no algas tiek samaksāti kādam, kas nav pielicis pat pirkstu, lai kaut kas notiktu. Ja tiek algots cilvēks par 1000 eiro, tad teju 700 aiziet nodokļos. Normāli būtu, ka uzņēmēji maksā nodokļus no peļņas. Tas būtu saprotami. Taču šobrīd lielākie ir sociālie nodokļi.

   Kā varētu attīstīties kokmateriālu tirgus?

Labā ziņa ir tā, ka kokmateriālam kā būvniecības materiālam analoga nav, un es neredzu, ka tuvākajā laikā varētu būt. Redzu koksnei labu nākotni, pat no skaidu plātnēm jau pārejam uz dabisko koku. Vienīgi jautājums – ko cilvēki spēs atļauties?
Ja runā par Anglijas tirgu, tad iepriekšējos divus gadus angļi ļoti pirka dārza produkciju un aktīvi labiekārtoja dārzus, remontēja sētas. Manuprāt, šī sezona vairs nebūs ne tuvu tik laba, kā pagājušajā un aizpagājušajā gadā. Labā ziņa ir tāda, ka, pēc manām prognozēm, pieprasījums gan būs mazāks, bet vienlaikus arī piedāvājums būs mazāks. Tā ka visam būtu jābūt līdzsvarā.
Koks ir izejviela, lai kaut ko tālāk darītu. Pieaug ne vien degvielas, bet arī koku cenas. Pirms diviem gadiem svaigi zāģēts kokmateriāls maksāja ap 145 eiro, tad šobrīd tas maksā pāri par 300 eiro. Tātad, divu gadu laikā svaigi zāģēta koksne ir palikusi vairāk nekā divreiz dārgāka.

   Kāpēc jums patīk būt šajā biznesā? Jūs jau ilgus gadus tajā esat.

Šajā nozarē mani ieveda nejaušība. Savulaik pabeidzu mākslas un mēbeļu galdniecības skolu (tolaik – Rīgas 17. arodvidusskola, pareizi) , tad – kokapstrādes inženiera programmu LLU, Jelgavā. Izpratne par koku man ir dziļa un pamatīga. Ir labi saprast visu par koku – no sēklas līdz produktam. Mans darbs man ir kļuvis par dzīvesveidu. Man ir zināšanas, man ir pieredze un labi kolēģi, laba komanda. Bet, ja kaut kas nepatīk – vienmēr jau var aiziet, jo tu taču neesi koks!

   Kas kokos ir īpašs?

Koks – tā ir daļa no dabas. Tie gan arī ir dzīvi, tomēr nevar salīdzināt ar lopkopību, kur lopi ir jābendē. Es ļoti ceru, ka koki neraud. Vispār grūti pateikt, kāpēc patīk, bet patīk. Man tas ir līdzīgi kā ar hobiju – vienkārši patīk. Svarīgi, lai darāmais nav pretrunā ar cilvēka būtību. Daudzi cilvēki dara sev netīkamus darbus, un tas ir smagi. Bet, ja dara darbu, kas patīk un nerada diskomfortu, nav iekšēju konfliktu, ka gribētu darīt kaut ko citu, tad ir labi, un pārējās lietas jau ap sevi var radīt pats. Ka teicis Konfūcijs: ja atrodi darbu kas patīk, tu nestrādāsi nevienu dienu savā mūža.

Biznesā – ja ir sava vīzija, principi un mērķi, tad ir viegli. Līdzīgi kā ar valsti – ir ļoti viegli vadīt nacionālu valsti, mazu, vienas nācijas interesēs. Sarežģīti paliek, kad ir liela valsts un dažādas nācijas, tautas, domstarpības. Līdzīgi arī biznesā – ja viens uzņēmums un visi darbojas vienotās interesēs, ir vienkārši pieņemt lēmumus, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Politikā ir savādāk. Runā vienu, domā citu, dara trešo. Bet kopumā – jūtos saskaņā ar sevi, mierīgs un priecīgs.

   Kāpēc daudzi uzņēmēji mēdz spēlēt golfu, kas šajā spēlē īpašs? Nekad neesmu sapratusi šo lēno pārvietošanos par lielu zālāju. Vai svarīgi, ka tas notiek lēni un var parunāties?

Golfā ir daudz dažādu plusu. Pirmkārt, to var spēlēt jebkurā fiziskās sagatavotības līmenī – ja rokas un kājas kaut cik kustas, tad var spēlēt. Nav izšķirīgi, vai tu esi divmetrīgs vai pusotrmetrīgs, kā tas ir basketbolā. Golfs nozīmē būt skaistā vietā. Izstaigājies, daudzus kilometrus, un tas ir veselīgi. Ir liels miers. Spēlējot pa diviem, pa trim, var izrunāt dažādas lietas. Jā, ir e-pasti un ir telefoni, taču runājot aci pret aci, ir citādi, rodas dažādas idejas, un tas daudziem ir dzīvesveids. Man gan liekas, ka golfs pārāk daudz laika nozog dienas laikā. Labprātāk es rītos aizvadu pusotru stundu, nodarbojoties ar jogu vai sporta zālē. Tas ir mans, un tas man patīk. Golfs – ir tikai šad tad, lai varētu uzturēties kopā ar džentlmeņiem. Golfa priekšrocība ir tā, ka to var spēlēt visi un ikviens var būt līdzvērtīgs spēlētājs, neatkarīgi no fiziskajām īpašībām. Godīgs, džentlmenisks sports. Ja tu gribi iesist ar spēku – nekasnesanāk. Ir jādara tehniski. Ja pareizi tehniski trāpi pa bumbu, tad ir rezultāts.

 

 

UZZIŅAI: īsumā par uzņēmumu SIA Vaives

Dibināta 2005. gadā

Īpašnieks: Lielbritānijas pilsonis 

Adrese: Rīga, Zivju iela 1

Darbības veidi: plaša profila kokmateriālu apstrādes un pārstrādes pakalpojumi (impregnēšana, žāvēšana, ēvelēšana u.c.), eksports zāģmateriālu kvalitātes sertifikācija

Sertifikāti: FSC, ARCH, Timber, BM TRADA  

Biznesa partneri: 124 uzņēmumi Latvijā un ārvalstīs (Lielbritānija, Francija, Spānija, Skandināvijas valstis, Beļģija, Rumānija, NV)

Moto: UZTICAMS UN DROŠS SADARBĪBAS PARTNERIS

 

Autors: Ⓒ abctimber.com 

Foto: publicitātes foto; abctimber.com

Jaunmeķeļi, SIA | Reģ.nr.: 44103075512 | Adrese: Cēsu novads , Dzērbenes pagasts . “Jaunmeķeļi“, Latvija, LV-4118 | E-pasts: info@abctimber.com