Par pusgadsimta pieredzi mežrūpniecībā un uzņēmuma vadīšanā – intervija ar Vari Sīpolu.

Uz mežonīgo kapitālismu cauri sociālisma skolai  – tā varētu raksturot Vara Sīpola pieredzi mežrūpniecības nozares vadošajos amatos. Varis Sīpols, var teikt, ir leģendāra personība – ar krampi un izturību, drosmīgu viedokli, skarbs, bet taisnprātīgs – ne jau bez pamata viņš nepilnus 30 gadus ir vadījis ap 70 cilvēku kolektīvu – Latvijas-Zviedrijas mežrūpniecības uzņēmumu “Billerud Latvia” SIA, kas pērn sasniedzis 3,8 miljonus peļņu, apgrozījums bijis 83 miljoni. Kopš 2019. gada uzņēmumā Varis gan ir konsultanta statusā.

Varis sevi raksturo kā autoritatīvu vadītāju un uzskata, ka tā var nodrošināt kolektīvā labu darba efektivitāti. Tomēr pēc modernajām vadības teorijām šāds stils vairs nav modē, līdz ar to labprāt laiž pie vadības grožiem jauno paaudzi un pats gatavojas doties pelnītā atpūtā un veltīt laiku ģimenei un hobijiem. Viens no ilggadējiem Vara hobijiem ir medības – arī par tām izpratne pusgadsimta laikā ir mainījusies. Medību pieredzi Varis ir apkopojis grāmatā “Medību taka sauc” (2019). 

Lasiet sarunā Vara skatījumu uz nozares attīstību un vadītāja lomu, par to, ko nozīmē koku atļautā ciršanas diametra samazināšana, kā arī viņa viedokli par “zaļo” politiku attiecībā uz mežiem un iespējamām sekām.

“Mežu var izzināt tikai staigājot un strādājot tajā, nevis gudri runājot no Rīgas ielām.” Varis Sīpols

–       Pastāstiet par sevi! Jums ir tik ilga pieredze nozarē un uzņēmuma vadībā, kā reti kuram.

Jūtos jau ar vienu kāju pensijā, esmu konsultants un audzinu jauno maiņu – apmācu erudītu jaunieti no Jēkabpils, Mārci Iraīdu. Uzskatu, ka vadītājs var būt tāds, kurš ir sācis no pašas apakšas. Mārcis ir sācis kā mežizstrādes meistars un vadījis pirmo posmu, pēc tam bijis iepirkumu vadītājs un tagad ir mežizstrādes daļas vadītājs.

Pensijā būdams, varēšu droši rakt dārziņu – jau no pirmās darbdienas vienmēr esam visiem darbiniekiem maksājuši sociālo nodokli no visas summas. Tas nav bijis viegli. Darbinieki, kas tagad iet pensijā, saka paldies – kokvedēji un vadītāji saņems ap 1200 eiro. Viens otrs vēl turpina strādāt.

Nesen atzīmējām uzņēmuma 30 gadu pastāvēšanas jubileju, un kolektīvs man uzdāvināja albumu ar fotogrāfijām no uzņēmuma dzīves. Te jūs redzat – uzņēmums sociālisma laikā un tagad. Lūk, administratīvā ēka, kurai blakus tagad ir pirmā granulu rūpnīca, kuras būvēšanā esmu piedalījies, un taras pārstrādes uzņēmums.

Kad svinēju 60 gadu jubileju, darbinieki arī uzdāvināja grāmatu ar bildēm. Tā bija viņu ideja un iniciatīva. Biju ļoti gandarīts un aizkustināts līdz asarām.

–       Kopš kura gada jūs esat koku nozarē?

Kopš 1974. gada, kad iestājos Aizupes Meža tehnikumā. Esmu bijis pie Baltijā lielākā mežizstrādātāja Latsin (kas pārtapa par Billerud Korsnäs un tad Billerud, skat.vēsturi) un Eiropā lielākā granulu ražotāja LatGran šūpuļa.

Nozarē ienācu Talsu mežrūpniecības (MRS) saimniecībā Stendes mežistrādes iecirknī, pēc armijas strādāju Irlavas mežniecībā kā mežizstrādes meistars. Mežā strādāja cietumnieki, un tā kā es biju fiziski spēcīgs, ar sportu nodarbojos, varēju cietumniekus savaldīt. Viņi ļoti labi strādāja.

Tad man piedāvāja galvenā inženiera amatu četrās mežrūpniecības saimniecībās. Izvēlējos tuvāk tēva un mātes mājām – Jaunjelgavā. Toreiz bija modē, ka vadītājus vēlēja darba tauta. Mani ievēlēja par direktoru 1989. gadā. Biju jaunākais direktors Latvijā. Un drīz jau sākās privatizācija. Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecība pastāvēja līdz 1993. gadam.

Līdz ar sociālistiskās sistēmas sabrukšanu Latvijā sāka ienākt ārzemju kapitāls. 1993. gadā trim mežrūpniecības saimniecībām – Jaunjelgavas, Jēkabpils un Daugavpils – zviedru kompānija Sandvik International piedāvāja izveidot kopuzņēmumu. Tas bija metālapstrādes uzņēmums, kas ražo vīles, kokgāzēju lāpstiņas un citus metālizstrādājumus, ko izmanto meža tehnikā. Rezultātā tika izveidots uzņēmums Latsin. Tā kā metālapstrādātāji no mežizstrādes neko daudz nesaprata, tad 1995. gadā par šo uzņēmumu interesi izrādīja interesi Korsnäs .

Korsnäs ir ģimenes uzņēmums, kas pastāv kopš 1855. gada, izaudzis no mazas zāģētavas Jevlē, Zviedrijā. Uzņēmumu vadīja tēvs, kurš dzīvoja Londonā un kuram bija viena meita, un viņam Londonā piederēja arī avīze, kas pastāv joprojām, “Metro”. Tad viņi uzbūvēja ļoti labu celulozes pārstrādes rūpnīcu Jevlē, kura nevis vairs avīžu papīru ražoja, bet iepakojumu – maisus, gofrēto brūno kartonu, kurā var iepakot televizorus, saldējamos skapjus. Kur iepriekš kā vienreiz izmantojamo taru lika koksnes dēlīšus, tagad to aizstāj brūnais gofrētais kartons. Uzņēmums ražo arī iepakojumu pārtikas precēm ilgstošākai glabāšanai, ar ko iecerēts aizstāt metāla iepakojumu, ražo sieviešu higiēnas preces, alkohola kastes u.c.

Atceraties gadījumu, kad Ķīnā bērnu pārtika tika atsaukta aizdomās par tetrapakas iepakojuma kaitīgumu? Divus mēnešus bija izmeklēšana, bet izrādījās, ka pie vainas bija piena sastāvs. Taču tas ļoti ietekmēja arī biznesu – nevajadzēja bērza papīrmalku (celulozi ražo no bērza papīrmalkas). Tas bija Korsnäs ražots iepakojums.

–       Tagad Latvijā ļoti apspriež pieļaujamā cērtamo koku diametra samazināšanu. Kādas jūsu domas?

Tas ir pareizi attiecībā uz mežiem komkerciāliem nolūkiem. Tūliņ jums ilustrēšu. Ņemsim par piemēru egli, jo tai ir koksne, kura ar savu cenu dominē tirgū, ja skatāmies desmit gadu griezumu. Tas nozīmē, ka meža īpašnieks no egles iegūst augstākos finanšu līdzekļus.  Šobrīd noteicošais ciršanas parametrs eglei ir 26 cm diametrs pēc caurmēra un obligāts nosacījums, ka trīs gadu laikā cirsmas ir jāampežo. Ja šo diametru koks sasniedz 55 gados, tad to var nocirst. 81 gadu vecai eglei diametrs ir ap 55 cm un tā visbiežāk ir ar trupējušu vidu. Tas nozīmē, ka pirmais 6 metru nogrieznis jeb zāģbaļķis nav izmantojams kā zāģmateriāls. Trupe var būt arī 50 gadu vecam kokam, tomēr procentuāli krietni mazāk.

(1) Pirmkārt, jāsaka, ka tagad tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu un līdz ar to visas būvju brusas tiek līmētas, un to ražošanā var izmantot tievāku koku – ne tikai logos, durvīs, grīdā, bet arī nesošās konstrukcijas.

(2) Otrkārt, paskatīsimies situāciju nomeža īpašnieka skatpuntka, kas saistīts ar finansēm. Parēķinām – uz viena hektāra augošas egles vidēji dod  līdz 350 kubikmetru koksnes 81 gada vecumā cērtot. Viena kubikmetra cena uz celma (meža materiāla resursa cena) īpašniekam ir, teiksim, 50 eiro – tātad, iegūstam aptuveni 17 500 eiro no hektāra.

Tagad paskatīsimies uz 55 gadus vecu egļu audzi, lai saprastu, kur tas suns ir aprakts. Pie tievākiem kokiem iegūstamais lietaskoka apjoms no hektāra ir aptuveni 270 kubikmetru. Rēķināsim divus augšanas ciklus jeb 110 gadus, kuros ieguvums būtu 540 kubikmetru koksnes, un pie tās pašas “celma naudas” 50 eiro summa jau ir ap 27 000.

Tātad, attiecīgi izdalot laika vienībās, vienā gadā nauda kopumā no viena hektāra tiek iegūta vairāk – pirmajā variantā ir runa par 216 eiro gadā, otrajā – par 245 eiro gadā. Peļņa paaugstinās par 12 procentiem. Kas no tā ir ieguvējs, ja peļņas ir vairāk? Visi! Valsts saņem savus 7,5 procentus, palielinās budžeta ieņēmumi, ir vairāk koksnes materiāla, turklāt labākā kvalitātē, pieaug darbvietu skaits.

Tālāk, (3) kāpēc Čehijā un Austrijā bija mizgraužu invāzija? Jo mizgrauzis uzbrūk vecam kokam. Vecam kokam līdzīgi kā vecam cilvēkam piemīt slimības. Vislabāk mizgraužiem garšo vecāki koki, jaunākos kokos viņi nekritīs, ja nu vienīgi pavisam nav ko ēst. Mizgrauzim līdzīgi kā vēzim – vajag radīt piemērotus apstākļus. Tāpēc nacionālos parkos sākas problēmas.

(4) Vēl kas – kad koks ir sasniedzis 60 gadus, tas vairs lielu pieaugumu nedod un arī skābekli tik daudz neražo. “Zaļie” to skaļi nestāsta. Taču Dānijā zinātnieki pētījumā ir pierādījuši, ka koks pēc 110 gadiem skābekli nevis ražo, bet patērē. Jo vairāk veca boreālā meža ieliekam aizsardzībā, jo vairāk tā dēvētās “plaušas”, par ko cīnāmies, nevis palielina skābekli, bet tieši otrādi – samazina.

Projektā ir iecere, ka tie, kas uz lauksaimniecības zemēm sastādīs mežus un kops kā mežaudzi vismaz 25 gadus, neiegūstot koksni, varēs saņemt par to naudu – kā kompensācijas no rūpniecības uzņēmumiem, kur nāk pa skursteņiem ārā CO2, katlumājām un citiem, kas pērk emisiju kvotas. Pie mums gan daudz ko māk sabojāt, tāpēc jācer, ka šo naudu nebūs žēl sadalīt “plaušu” radītājiem, mežaudžu īpašniekiem.

Tātad, viens aspekts ir produktivitāte un nauda no hektāra. Otrs – koka vecums un koksnes kvalitāte. Cērtot melnalksni 70 gados, ziniet, ka tam vidus būs trupējis, tā ir mirusī koksne. Melnalksni koksnei var audzēt no 35 līdz 40 gadiem. Nav tik resni, bet var izmantot pirts materiāliem un nekļūst par kurināmo –  tā mums tāpat pietiek. Var teikt, cērtot vecākus kokus, zaudējam kvalitatīvu koksni 30-40 procentus no hektāra. (5 ) Cērtot jaunāku koku un nepakļaujot trupei, varam iegūt vairāk izmantojamas kvalitatīvas koksnes.

Ar apsi – tas pats, jo vecāka – jo vairāk trupējusi. Apsi varam cirst 40 gados un iegūt vairāk lietas koksnes zāģmateriāliem, pirts un apdares dēlīšu ražošanā.

Baltalksnis.  Zinu, ka pēc Latvijas Valsts mežu (LVM) standarta ir jāatstāj 1200 koki uz hektāru, esmu pats mēģinājis, bet realitātē šī formula ir nepareiza. Kā meža īpašnieks atstāju 1600. Jo, kolīdz koki ir retāki un parādās pārāk daudz gaismas, katrs koks cenšas augt resnumā, nevis garumā, parādās ūdenszari.  Lai iegūtu labu koksni, vajag radīt apstākļus, lai tas stiepjas uz augšu. Pēc apmēram 17 gadiem, otrajā dzīves fāzē, resnumā tas piepamst pats. Pareizi audzētu baltalksni cērt līdz 25 gadu vecumam. Koku var izaudzēt 17 m garu un 22 m garu, otrajā gadījumā koksnes būs vairāk.

Latvijā “zaļajiem” un Sorosa ideoloģijas nesējiem skatījums ir vai nu tikai balts vai tikai melns. Vai esat sastapuši kādu “zaļo” bagātu? Izņemot pašu Sorosu. Nav! “Zaļie” ir ekonomiskā palaistuve, jo viņi dzīvo no citu naudas, bet paši naudu neražo. Tāpēc ir tā, kā ir.

Vēl par “zaļajiem”. Man pašam patīk iekāpt traktorā un art zemi. “Zaļie” bļauj, ka mums maz mazo ērgļu. Bet, pirmkārt, ko ērglis izdara? Manā dīķī viņš izēd visus krupjus, kuri iet uz nārstu – krupji nārsto ātrāk par vardi. Vienlaicīgi ar vārnām un kraukļiem redzu, kā uz lauka atlido divi ērgļi – viens ar biksēm, tēviņš, un viena mamma, kas ir lielāka par tēviņu. Tā tas ir plēšputniem. Apkārtnē ir divas ligzdas. Tas, ka Eiropas attīstītās valstis – Vācija, Eiropa, Francija – nav šos putnus saglabājušas, tas ir cits jautājums. Bet tādā gadījumā, ja mēs gribam izlīdzināt Eiropā izzudušās sugas, par to Latvijai un attiecīgās zemes īpašniekam būtu jāsaņem kompensācija!

Nevar būt tā, ka kāds teiktu: jums ir skaista māja, es tad arī varētu padzīvot vienā istabā! Paga, paga, un ja es tā izdarītu, diez vai tu būtu laimīgs. Ar “zaļajiem” ir līdzīgi. Viņi saka – paskat, tev ir skaists mežs, bet tu to necirtīsi, jo sabiedrībai vajag. Iedomājieties –  sievietei gados ir mežs, un viņa to necērt, jo domā par priekšdienām – varbūt vajadzēs operāciju vai gribēs mazbērnu sūtīt augstskolā. Tad atnāk apgarots ģīmis, ko kā gudrinieku nolīgusi Dabas aizsardzības pārvalde, ieliek tur biotopu un saka: tur tu necirtīsi! Viss. Vai tā ir normāli? Es tā nedomāju. Viens no zviedru lielākajiem mežu īpašniekiem un bagātākajiem Zviedrijas cilvēkiem, kad “zaļie” sāka staigāt un komandēt, esot viņiem pateicis: mīļie draugi, tas ir mans, nevis jūsu!

Tālāk, atgriežoties pie kokiem un skābekļa, kas notiek ar upēm? Ja koki gāžas iekšā, tie pūst. Gudri runājam par skābekli ūdenī, bet skaidrs, ka trūdošs koks skābekli ūdenī nerada. Ūdens rada skābekli, kad skrien. Kad lēni stāv – notiek pūšanas process. Te “zaļie” paši nonāk savās pretrunās.

Tad viņi  grib uzlikt aizliegumu mežizstrādei putnu ligzdošanas periodā, jo iznīcinot dziedātājputnus. Es gan gribētu, lai viņi noskaidro, cik un kādas sugas dziedātājputni ligzdo priedē un eglē! Turpretī lauksaimniekus čakarē, ka viņi nav izcirtuši grāvmalas, bet tieši tur, grāvmalu kārklos, ir visvairāk putnu ligzdiņu! Putni ligzdo bērzos, egļu jaunaudzēs. Bet izskatās, ka“gudrie” paskatās griestos un izzīlē, cik ligzdu iznīcinātas, jo savā 40 gadu mežsaimnieka pieredzē neesmu redzējis nevienu ornitologu pie nogāzta koka, kurš paskatītos, vai tur ir vai nav putnu ligzdas.

Manuprāt, Eiropā nevar Latviju pielīdzināt Holandei teikt –  jūs mežus necirtīsiet, jo nav skābekļa. Labi, tad stādām Holandē mežus!

–       Eiropas Savienība vēlas ierosināt par 30 procentiem samazināt meža ciršanas apjomus. Ja paskatāmies uz Spāniju, Itāliju u.c., tur ir klintis un jūra,  nemaz nav daudz koku, tur tas vārētu būt svarīgi.

Norvēģija arī varētu cirst mazāk, jo viņiem ir nafta, gāze. Visstabilākie ir somi, kuri reāli oponē – ar diezgan labiem argumentiem un skaitļiem, un Eiropa sāk ieklausīties.

Vēl “zaļajiem” Latvijā, kas bļauj, ka izcērt mežus būtu jāzina, ka Skandināvijā izcērt 70-75 procentus no pieauguma, 25 procenti paliek nākotnē. Simt procentus necērt nekur. Latvija cērt tikai 50 procentus no pieauguma.

Ieskatoties vēsturē, mežrūpniecības saimniecībās sociālisma laikā uzskatīja, ka vienā gadā uz viena hektāra pieaug trīs līdz četri  kubikmetru koksnes. Šobrīd zinātniskie pierādījumi apliecina, ka šis skaitlis ir 7 līdz 11. Sakarā ar klimata izmaiņām.

–       Jo CO2 jau veicina augšanu.

Jā. Un veģetācijas periods beidzas tad, kad ir stabila temperatūra zem 10 grādiem. Koku gadskārtās var redzēt, kad ir bijis garāks rudens.

–       Mums Latvijā ir šādi pētījumi?

Ir, [Latvijas Valsts mežzinātnes instutītā] Silavā ir gurdi čaļi. Tas pats Jurģis Jansons no Silavas, kurš bija Latvijas Valsts mežu padomnieks. Mūsu valdības kļūda un muļķīgākais, ko var izdarīt, ir politisku apsvērumu dēļ no padomes izņemt vienu no Latvijas vadošajiem pētniekiem. Meža attīstības programmai ir jābalstās nevis uz emocijām un politiskām peripetijām, bet uz zinātni.

–       Kādas ir jūsu domas par to, ka Latvijas Valsts mežus pārveido par atvērtu akciju sabiedrību?

Tā ir slēptā privatizācija. Tas ir nepareizi! Atvērta akciju sabiedrība nozīmē, ka atnāks kāds bagāts “naudasmaiss”, jo Latvija pati nav bagāta valsts, un pēc tam pateiks, ko Latvijai darīt un nedarīt.  Domāju, ka meža resursus var izmantot efektīvāk un rūpīgāk. Es akcentētu “rūpīgāk”. Šur tur ir vēja izgāzti, nokrituši koki. Un ar emisijas kvotām valsts var pelnīt dubultā.

Premjers [Krišjānis] Kariņš rīkojas kā vienas dienas saimnieks. Pats politikā neiešu, mans aktīvais laiks ir aizgājis, lai gan ir piedāvāti amati. Teicu: nav ko ākstīties, neesmu tajā krāsā krāsots!Man aiz muguras nav neviena partija.

Savukaik mans dzīves sapnis bija būt par vienas mežniecības mežzini. Taču nepastrādāju šajā amatā nevienu dienu. Šim posmam pārlēcu pāri.

–       Kāda jums ir izglītība?

Jau minētais Aizupes Meža tehnikums un LLU Meža fakultāte. Pa vidu biju, tā sacīt, mežsargs uz karakuģa. Man bija mežsarga profesija, bet dienēju uz karakuģa. Tieši tajā laikā 1982. gadā ekspluatācijā tika nodots [bēdīgi slavenais Krievijas Melnās jūras flotes] raķešu kreiseris “Slava”, kas vēlāk pārdēvēts par “Moskva” un ko ukraiņu robežsargi rupji pasūtīja kara sākumā, bet vēlāk nogremdēja. Redzēju, kā to būvēja.

–       Kā Krievijas karš Ukrainā ietekmē jūsu uzņēmumu?

Ietekmē degvielas dārdzība – visa mežizstrādes tehnika iet ar degvielu. Otrkārt, ir sajaukta zāģmateriālu un taras dēlīšu produkcijas loģistika. Radās haoss, kad Krievija un Baltkrievija tika izslēgtas no papīrmalkas tirgus. No vienas puses tas ir labi – pacēlās papīrmalkas cenas, bija arī augstas zāģbaļķu un zāģmateriālu cenas. Tagad noliktavas ir pilnas, ekonomiskie procesi stagnē un nevienam būvmateriāli nav vajadzīgi. Pasaules ekonomika tika sajaukta, jo Krievija tomēr bija liels tirgus spēlētājs, tāpat arī Ukraina. Tagad domas vēršu citā virzienā, ņemot vērā, ka darbojas sankcijas. Tātad, piegāžu ķēdes izjauktas, elektrības cenas, gāzes cenas auga – tas viss, saprotams, atstāja ietekmi.

–       Vai darbiniekiem algas izdevās pacelt?

Sakarā ar to, ka auga produkcijas cenas – zāģbaļķiem, finierklučiem, papīrmalkai, malkai –, jā. Malka agrāk normāli maksāja ap 40 eiro, tad sasniedza pat 85 eiro un tagad veļas uz 50 eiro par kubikmetru. Cilvēkam, kurš strādā mežā, par viena kubikmetra sagatavošanu maksā, teiksim, 15 eiro. Ja produkcijas realizācijas cenas krītas par 30-35 procentiem, turklāt inflācija ir 20 procenti, pie darbaspēka deficīta algas mazināt nedrīkst. Varbūt viens eiro nebūtu jūtami. Vajag saražot apjomus, bet tā, lai naudas masa nesamazinās, – kā to panākt? Tad jau redzēsim. Finanšu un kapitāla tirgus eksperti saka, ka jābūt ļoti uzmanīgiem ar bankām un kredītlikmēm, jo cilvēku pirktspēja tagad ir maza.

–       Tuvojamies nākamajai tēmai… vai nav sajūta, ka pēc visām pazīmēm tuvojas tāda krīze, kā bija 2008. gadā?

Es teiktu, ka ir krīze cilvēkiem galvās un ir krīze reālos tirgus apstākļos! Mans dzīves moto, pēc kā es dzīvoju un kas man ir izrādījies pareizs, diezgan rupjš gan, ir tāds: Zem di – – as  mazas ragutiņas un sirdī vienmēr pavasar’s! Ejot ar šo pa dzīvi, esmu pārliecināts, ka kaut kā izdzīvosim.

Koks aug vidēji 65–70 gadus, un cirst nav obligāti, ja nav laba cena. Cits jautājums ir –  ko mēs dosim darīt cilvēkiem? Ir iekšējās uzkrātās rezerves, lai cilvēki saņemtu minimālās algas, neko nedarot. Krīze taču nevar būt gadu un vairāk. Tad vēl varam paskatīties plašāk. Piemēram, Austrijā, kur eglēs iemetušies mizgrauži, egles zāģbaļķis jau maksā 120 eiro. Uz Austriju droši vien nesūtīsim, bet cena ir apdomāšanas vērta.

–       Mizgraužu baļķi ir izmantojami?

Jā, bet ne kā zāģbaļķi. Tiem ir zemāka kvalitāte. Var izmantot taras dēlīšu ražošanā. Arī būvkonstrukciju materiālu ražošanā.

–       Jūs zināt labāk, bet man liekas, ja tas koks nav par ilgu noturēts, mizgrauzis jau neko sliktu tam nenodara, ne?

Nē. Čehijā mizgraužu skartos egļu mežus izcirta, taču koksnes piedāvājums tad bija tik liels, ka kritās cenas.

Visi gaida, kad beigsies karš, atjaunos Ukrainu, un tur koksne būs vajadzīga – gan zāģmateriāliem, gan līmētām brusām, gan OSB un DVP skaidu plātēm. Ja karš beigsies šajā gadā, tad jau dažus mēnešus esam novilkuši. Vajag vienmēr skatīties ar optimismu.

–       Jums ir milzīga profesionālā un dzīves pieredze nozarē. Kāds varētu būt ieteikums vai padoms uzņēmējiem, dzīves atziņa, par ko teikt: tas jums jāzina!

Pirmām kārtām jāatceras, ka zivs pūst no galvas. Un vēl ir austrumu gudrība, ka katra tauta ir pelnījusi savu karali. Paskaties, cik daudz ir ņaudētāju, ka viss ir slikti,  bet paši uz vēlēšanām neiet! Tas, ka Kariņš ar gudru gājienu pirms vēlēšanām nopirka pensionārus, ir skaidrs.

Kā mēs no tā purva tiksim ārā? Godīgi pasaku – nobalsoju par Krištopanu. Varam visādi runāt, bet Šlesers savulaik arī reāli daudz ko izdarīja. Kas mums ir tagad? OIK trakums, Valsts Ieņēmumu dienesta peripētijas… Dzirdam gudras runas par aizsardzību un vajadzīgajiem 3 procentiem no valsts IKP – vai tāpēc, lai to naudu nozagtu? Patriotisms pazūd, kad cilvēki palasa par Aizsardzības ministrijas 220 miljoniem mazam pārtikas piegādātājam, par NATO sertificētām patronām, kas citur maksā 0,22 eiro, bet Latvijā ražotās 3 eiro. Tā miljonus ātri varam izšaut gaisā, nemaz nešaujot!

Pirmkārt, uzņēmējdarbību nedrīkst jaukt ar politiku. Valstij ir jāveido veselīga biznesa vide, lai būtu nauda mediķiem, skolotājiem, neparedzētiem apstākļiem – plūdiem un tā tālāk. Ja viens aprobežots politiķis tiek pie ruļļiem un vada biznesu, tajā nevienu dienu nestrādājot, tad čiks vien sanāk. Kā ir ar uzņēmējiem? Vienmēr ir jāsāk no sevis.

Ir lieliskas aptaujas uzņēmējiem un vadītājiem, kurās viens no jautājumiem ir: kā pašvaldības palīdz biznesā? Esmu Jaunjelgavā jau 25 gadus un varu teikt, ka pašvaldība nekā nepalīdz. Maksāju nodokļus, un ceļus tīrīt ir pašvaldības funkcija. Atceros Jaunjelgavas ielas pirms piecpadsmit gadiem un tagad. Visu Jaunjelgavu uzraka un atjaunoja, ielika jaunus vadus, uzlēja asfaltu, taču – kanalizācijas akas joprojām atrodas uz brauktuves. Kā var nezināt – kad iet smagā mašīna, ap kanalizācijas aku esošais asfalts nekad nebūs monolīts, tur būs sūdi! Katru gadu tērējam naudu, lai ap akām remontētu ielu. Satieku pašvaldības vadītāju un saku: tu šo redzi? Zini, ko man atbild? Ka tā bija projektā!

–       Kādus piecpadsmit gadus atpakaļ radioraidījumā par slikto ceļu stāvokli uzaicinātais Satiksmes ministrijas pārstāvis atbildēja: mēs ceļus remontējam ar likumu. Bet ne jau ar likumu bruģē ceļus, vai ne.

Uzskatu, ka Latvija mainīsies tikai tad, ja izmainīsim valdības domāšanu tā, lai atbalstītu uzņēmējus. Ja ieņēmumi ir 12 miljardi, bet tēriņi – 14 miljardi, tad jāizdara tā, lai to divu miljardu netrūktu. Premjers aizņemas, un mūsu mazbērni maksās procentus. Nevajag dzīvot ar esošo, bet veidot ekonomiku tā, lai nākotnē būtu trūkstošā nauda.

Pirms vēlēšanām solīja šogad pārskatīt darbspēka nodokli. Kolīdz Kariņš tika pie varas, solītā pārskatīšana tika pārcelta uz 2024. gadu. Domāju, ka bija jāsamazina nodokļi, un nodokļu ieņēmums būtu daudz lielāks, nekā ir tagad.

–       Premjers šo aizņēmumu paņēma kā politiķis. Kur atšķirība no uzņēmēja? Politiķiem taču arī jābūt ar tautsaimniecisku domāšanu. Kāds ir labs politiķis?

Varu pateikt tā. Kāpēc es negribu vairs strādāt? Tāpēc, ka esmu autoritatīvs vadītājs. Bet tajā pašā laikā lekcijās tagad uzņēmējiem vadītājiem saka, ka uzņēmējs vadītājs vairs nedrīkst pateikt konkrēti, kas kuram ir jāizdara.

–       Ko tad viņš tagad var?

Viņš ir kā izkārtne. Pēc jaunajām teorijām tā ir izkārtne. Taču neticu, ka, piemēram, [Ulda] Pīlēna birojā kāds var izdarīt tā, kā viņš nesaka. Tad iznāk tā, ka gudrās lekcijās, par ko cilvēki maksā naudu, runājam vienu, bet dzīvē ir pretēji.

–       Divkosība.

Jā. Ražošanā turpretī divkosības nevar būt.

Atnāca pie mums strādāt cilvēks no Valsts meža dienesta un stāstīja, cik tur bijis draudzīgs kolektīvs, bet šeit –  priekšnieka un padotā attiecības. Pasmīnēju, bet neko neteicu. Meža dienestā algu maksā no budžeta. Šeit algu viņam maksā par to, kā viņš organizē mežizstrādes darbus. Viņš neapjauta, ka tad, ja viņš kaut ko sapūdē pie ceļa, tad tas uzņēmumam ir mīnuss viņa neizdarības dēļ un viņam pašam par to vajadzētu samaksāt. Meža dienestā viss ir vienkārši – 30 dienu laikā jāizraksta ciršanas biļete, ko var izdarīt ātrāk vai vēlāk. Mežizstrādes procesā, ja temperatūras vai saules ietekmē sasprāgst finierklucis, tad Latvijas Finieris to izbrāķē un tas aiziet papīrmalkā. Papīrmalka šobrīd maksā 85 eiro, finierklucis 150.

–       Ja tev stāv kādi tūkstoš kubi, tad zaudējumos sanāk milzu summa.

Senāk nebija iedomājams, ka mežizstrādes meistars varētu iet atvaļinājumā karstākajā mežizstrādes sezonā. Reiz zvanīju – saku: tu neesi izdarījis savu darbiņu tur un tur. Viņš man atbildēja: bet es esmu atvaļinājumā! Gandrīz palēcos!

Tāpat nesaprotu arī, kā, ejot prom no darba, var neizslēgt gaismu. It kā zviedru uzņēmuma elektroenerģija. No mazotnes esmu mācīts, ka jāizslēdz.

Saka jau, ka es mācēju nolamāt, bet nevienam pāri nekad nenodarīju.

Mainās asinis, nāk jauni cilvēki, es to saprotu. Man tagad būs jauns izaicinājums –  izaudzināt foršu puiku. Jāsaka, ka labākā investīcija ir bijusi manos bērnos, un viņi ir ko sasnieguši.

–       Jums ir meitas un dēls. Jūs dēlu audzināsiet savādāk, nekā meitas?

Gudrāk. Man ir trīs lielas meitas. Vecākā ir Baltijas Circle finanšu direktore, jaunākā ir MadaraCosmetics jauno produktu ieviešanas vadītāja. Vidējā ir grāmatvede pie manis, pagaidām. Meitas mani neredzēja, jo atdevu sevi visu darbam. Un medībām.

Puika Roberts septembrī ies skolā. Ņemu visur līdzi, mācu. Jautājumā par dabu trešās ceturtās klases skolniekus uzveic ātri vien. Bērni ļoti ātri visu iegaumē.

Vecākā meita gan man vēl joprojām pārmet: atceries, tēti, kā tu mani no mājām izmeti kā uz ielas! Teicu: mīļā, ja es to nebūtu izdarījis, tu nebūtu tur, kur tu šobrīd esi. Viņa saka: varbūt. Bet sanācis ir –  Oksfordā ekonomiku izmācījās, viss kārtībā.

–       Tad jau viņai ir  modernās zināšanas par uzņēmējdarbību. Vai jums nav domstarpību?

Mēs par darbu nerunājam. Nav jēgas. Jo viņa domā kapitāli citādi. Pēdējais konflikts bija par valsts aizņēmumiem. Noliek man priekšā diagrammas un rāda, ka Latvijā nemaz tik sūdīgi nav.

–       Tas jau interpretācijas jautājums.

Argumentācijas. Viņa argumentē no Pasaules Bankas pozīcijām. Kā zinām, ir lieli meli un ir statistika. Mēs vienkārši runājām, un es teicu, ka tagadējā valdība aizņēmās par daudz.

Kovidlaikā Finanšu ministrija zvanīja – vai jums naudu nevajag? Finanšu direktorei atbildu – kaut kam taču tā nauda būs jāatdod! Vai nav smieklīgi, ka kovidlaika aizdotās naudas lielākie saņēmēji ir azartspēļu biznesi, kas ir izputinājuši ļoti daudz ģimeņu?

–       Viss ir saskaņā ar likumu.

Tāpēc saskaņā ar likumu Latvijas valsts mežus grib pārtaisīt par atklāto akciju sabiedrību. Tas ir sen sarunāts, manuprāt. Tā nav vajadzība Latvijai. Vadītāju nomainīja politisku apsvērumu, nevis problēmu dēļ. Liek amatos politizētus cilvēkus, lai var izdarīt manipulācijas. Tagad ir mazliet atjēgušies. Būsim vasaļu valsts.

–       Vai vēl neesam? Vēl esam ceļā?

Par Sēlijas poligonu runā. Atsauc Aizsardzības ministriju un visiem stāsta. Es saku: Garison, beidziet miglu pūst acīs, jūs vienkārši strādājošos cilvēkus no reāli pelnošām nozarēm pārmānīsiet pie sevis, lai uzturētu par nodokļu maksātāju naudu! Ja jūs šādi uzvedaties, tad beidziet runāt, ka ir jāiztiek ar darbspēka resursiem, kas ir Latvijā! Tādu nebūs. Daudzi jau ir aizbraukuši uz Īriju, un vēl tagad turpina braukt.

–       Tāpēc, padomājot, ka mēs tagad tuvojamies kārtējai krīzei un atkal nobruks ekonomika, mežu nozare var apstāties uz pusgadu vai gadu. Cilvēkiem nebūs darba, bet daudziem kredītā ir dzīvokļi. Ja atkārtosies tas pats stāsts, atkal daļa strādājošo no Latvijas aizbrauks. 2008. gadā, ja atceramies, mums pat mašīnas pa ielām nebrauca. Cilvēki, kas aizbrauca uz Īriju teica, ka tur nekādas krīzes nav. Viss strādā, viss notiek.

Redzi, kas ir. Ja skatāmies uz to pašu elektrību. Skandināvijas valstīs ir ļoti vienkārši. Enerģijas uzņēmumi drīkst pelnīt 10 procentus. Ja ir vairāk, tad ir sankcijas. Šeit mēs uztraucamies par piensaimniecību  Jobvainazīt – uzlieciet pārtikai piecu procentu PVN likmi un tad neļaujiet Maximai un Rimi, tas ir, lielajām ķēdēm uz tā rēķina pelnīt vairāk! Paskaties, kādi nereāli uzcenojumi uzlikti! Tie, kas pārdod produkciju un tikai noliek piena paku plauktā, pelna 20 līdz 40 procentus! Visu var sakārtot labāk, ja grib.

Par gāzi runājot. Latvijas gāze ir krājumus iepirkusi dārgajā laikā un stāsta, ka gāze būs dārga. Loģiski, ka tas, kas ir sapumpēts, būs jāiztērē. Bet nez kāpēc neviens nedomā, ka var dārgo gāzi atšķaidīt ar lētāku un pārdot par saprātīgāku cenu.

–       Kā jums gāja pandēmijas laikā?

Ideāli. Strādājām. Striktie potēšanas noteikumi bija, lai aizsargātu sabiedrību. Bet, strādājot kabīnē viens pats mežā – ko šis cilvēks var aplipināt? Viņš taču neapdraud sabiedrību. Bija arī tādi, kas bija pret vakcinēšanos. Uzskatu, ka katrs pats labāk apzinās, ko viņš var un ko viņš nevar. Zinu piecus sešus cilvēkus, kuri aizgāja pēc potēm, viens divus mēnešus bija komā un čau! Taču nedrīkstēja strādāt, kuri nav potējušies.  Divus darbinieki aizgāja– viens devās strādāt uz Zviedriju celtniecībā, otrs Dānijā.

–       Tur viņiem nevajadzēja potēšanas sertifikātus?

Nē.

–       Izskatās, ka mēs šeit pārspīlējām.

Ja Eiropas Savienībā ir kāda regula, tad skrienam visiem pa priekšu. Mums ir ārkārtīgi daudz ierēdņu. Nekas nemainītos, ja tos uz pusi samazinātu, un būtu labs darbaspēks. Taču mēs ejam no viena grāvja otrā – ja ir nodokļi, tad augstākie, ja sodi – tad stingrākie.

–       Vēl viena jautājums, par ko jāparunā. Kā jūs skatāties uz to, ka Latvijas pensiju fonds ir ieguldīts Amerikāņu akcijās, bet Zviedrijas pensiju fonds ir ieguldīts mūsu mežos? Kā jūs vērtējat šo investīciju projektu no Latvijas un Zviedrijas puses? Latvijas banka gan apgalvo, ka ir diversificējusi riskus un ieguldījusi it kā ļoti neriskantos fondos un kapitālos, bet nav izslēgts, ka tad, kad tie krīzes laikā sāks brukt, valdība vienā dienā pateiks: paldies visiem pensionāriem! Savukārt zviedriem pensiju nauda aug pie mums – mežā.

Zviedriem izdarīts ar galvu. Mums ir izdarīts pēc kaut kādas regulas, kam ir pretējs efekts. Tā īsumā. Domāju, ka mums vajadzēja turpat guldīt – savos mežos.

–       Kādi zviedri ir kā sadarbības partneri?

Pirmie zviedri, ar ko sāku sadarboties deviņdesmitajos gados, mums bija īsti sadarbības partneri – toleranti un izprata meža procesus. Tur nebija runa tikai par naudu. Paaudzi, kas iet pelnītā atpūtā, tagad ir nomainījusi tāda, kam acu zīlīšu vietā ir eiro zīmītes. Viņus neinteresē, kas notiek ar kolektīvu, neinteresē inflācija Latvijā. Viņi domā, ka skaldi un valdi princips ir labākais. Gudrās lekcijās saka, ka autoritatīvs vadības stils ir slikti. Bet kāds tad ir šis?

Senāk saliedēju kolektīvu – braucām ar darbinieku ģimenēm ar laivām pa Gauju. Tagad jaunie neko tādu vairs neatbalsta.  Labi, ka jūs abi sēžat, jo, lūk, ko teikšu –  pagājušajā gadā uzņēmuma peļņa bija 3,8 miljoni, taču īpašnieki neatļāva tērēt naudu 30 gadu jubilejai!

–       Jums ir hobijs medības. Ir grāmata sarakstīta par jūsu medību pieredzi – arī Āfrikā un Sibīrijā.

Te būtu ilgi ko stāstīt. Medības Latvijā “zaļie” arī diemžēl cenšas ietekmēt. Esmu bijis mednieks sociālisma laikos, un joprojām esmu. Latvijā ir ļoti daudz labu mednieku, kuri uz mežu pēc gaļas neiet. Viņi rūpējas par faunu, par dzīvnieku labklājību. Viņi medī, nevis šauj. Medniecība ir nozare, un ļoti bieži, kāds saka, ka mednieki ir slepkavas

un slimi cilvēki. Tad lai viņi tā saka! Latvijā ir 23 tūkstoši mednieku! Taču es varu pateikt, ka golfa laukumā bumbiņa iet ar tādu spēku, ka nosit odus! Vai uz golfa laukuma jūs esat redzējuši vardi? Tātad mēs tikpat labi varam teikt, ka golfa spēlētājs iznīcina dabu. Pie cūku mēra medniekus aicināja palīgā, jo viņi zināja, kas jādara.  Latvijā ir tā, ka “zaļie” par medniecību tāpat kā par meža apsaimniekošanu balstās zinātniski nepierādītos faktos.

–       Emocijās balstītus?

Piemēram, trīs sievietes izveido lūšu aizsardzības biedrību, un Saeima var lemt par lūšu izņemšanu no medījamo dzīvnieku saraksta. Igaunijā tā izdarīja pirms mums, un kas notika? Var teikt, ka viņi savu lūšu populāciju sačakarēja. Kad lūšus medīja, bija iegūstami skaidri zinātniski dati par populāciju, bet kad nemedī – tad dati ir ļoti neprecīzi. Lūši kļūst par konkurentiem un ienaidniekiem stirnām, zaķiem, meža irbēm u.c.

Latvijā ir atļauts nomedīt 280 vilkus gadā,  šogad vēl + 20, jo esot sākuši uzbrukt. Manā reģionā vilki staigā pa ciemu, noņem no ķēdes suni, kurš ir piesiets un kuram nav iespējas aizmukt un paglābties. Vai tas ir normāli?  Atļautais vilku daudzums tiek nomedīts melnajā medību sezonā, praktiski neizmantojot sniegu, kad var atrast vilku pēdas.

Mēs fanojam par lāčiem. Sociālisma laikā braucu lāčus medīt uz Igauniju, bet igauņi pie mums medīja buļļus. Ar lāčiem ir tā. Ja uz liela kolhoza lauka naktī iznāca vienpadsmit lāči un vienu no viņiem nomedīja, tad lauks pāris sekundēs bija tīrs. Lācim bija gēnos, ka ar cilvēku ielaisties nevajag. Cilvēks ir primārais, un tad tikai lācis. Kā mums ir tagad? Lācis ienāk sētā, ēd plūmes. Cilvēks aiz nezināšanas paņem izšauj gaisā ar parasto gludstobru. Lācis paskrien pārdesmit metru un atskatās – viņam nav baiļu izjūtas. Lācis ķer cilvēku mežā. Cik tālu mēs aiziesim? Ilgi nebūs jāgaida, kad sekas būs letālas. Pareizāk būtu, ja letālās sekas attiektos uz “zaļo” personālijām, kas izdod bīstamus likumus.

–       “Zaļie” teiks: neejiet meža, tur lācim jādzīvo! Turklāt nepiemēslosiet. Sibīrijā lāči bieži saplosa cilvēkus.

Varētu domāt, ka “zaļie” vispār nekakā, nečurā, ēd zāli, neizmanto ne papīru, neko. To tā nevar desmit minūtēs izrunāt, kur mēs esam aizgājuši. Diemžēl, ja kāds aizbildinās, ka medības ir aizliedzamas, jo tas vairs nav iztikas avots, tad es teikšu, ka civilizācija tagad ir tā uzbūvēta, ka dzīvnieku skaits ir jāregulē, ja cilvēks grib mierīgi dzīvot.

–       Kas jūs aizrauj medībās?

Man tās patīk kā atslodze no darba. Tūliņ kāds “zaļais” teiks, ka Sīpolam gribas kādu nošaut, taču, ja es gribu šaut, tad eju uz šautuvi un šauju šķīvīšus. Savukārt medībās esmu atbildīgs par savu medību iecirkni, kur es, pirmkārt, gūstu emocijas no tā, ka staltbriedis ir dzīvs, līdz tiek nomedīts attiecīgā vecumā, nevis jauns. Mežu var izzināt, tikai staigājot un strādājot tajā, nevis gudri runājot no Rīgas ielām, un mednieki zina mežu.

Sešus gadus mēģinām meža muzeju uztaisīt. Sitamies pie valdības durvīm, neviens neuzklausa. Nozarē, kas ir viena no trim galvenajām, kas veido valsts IKP,  nevaram uztaisīt muzeju?! Somijā, piemēram, jaunieši ieiet meža muzejā un saprot, kā viss veidojas un kas ir kas. Pēc muzeja noteikumiem esam arhivējuši ap četrtūkstoš eksponātu, sākot no meža kapļa līdz visdažādākajiem instrumentiem, bet nav kur likt.

–       Universitāti neinteresē?

Ne. Par universitāti runājot – pēdējos deviņus gadus pieņēmu diplomprojektus. Dekānam pateicu, ka triju studentu darbiem nelikšu savu parakstu apakšā, jo viņi ir nulles. Viens atnāk  strādāt par mežizstrādes meistaru, bet apsi no egles neatšķir. Patiešām! Izrādās, ka universitātei ir vienkārši jāpilda plāns, cik daudz katru gadu absolventu jāsagatavo. Piecus gadus tas students deldē augstskolas skolu, bet  darba devējam pēc tam vēl viņš jāsagatavo! Tāda ir realitāte.

Paņēmu vienu harvestera vadītāju bez speciālas izglītības un izmācīju par izstrādes meistaru. Tagad ir izcils darbinieks! Ir tādi, kas paši mācās.

–       Vai tā ir taisnība, ka tad, ja ierauga lāci, jāguļ nekustīgam, bet vilku – jāiztaisās par lielāku un jātrokšņo?

Ja lācis uzbrūk, ir jāizliekas par beigtu, kaut vai sāp. Tā jādara, ja ir noķēris un pārsteidzis, ja pretosies – salauzīs. Nedrīkst četrrāpus būt. Ja viens otru esat tikai ieraudzījuši, nedrīkst mukt un pagriezt muguru. Ir jāizpleš rokas un jāskatās, kas notiek. Vilkiem tāpat. Ja ieraugi lāci, ir ļoti jābauro. Lācim nav mūsu faunā vieta. Lai viņš iet uz Krieviju. Slovākija ar lāčiem jau ir auzās. Jāpatur prātā arī tas, ka divas nedēļas lācim vajag, lai pārietu uz veģetāro ēdienu – ogām, graudiem, un gaļa šajā laikā neinteresē. Tāds ir pieņēmums. Dabas aizsardzības pārvaldei ir izstrādātas rekomendācijas, ko darīt, ja mežā ieraugi lāci un vilku. (Skat.Kā noteikt lāča klātbūtni mežā – vadlīnijas medniekiem un mežstrādniekiem  )

Ja tā godīgi, tad visskaistākās un īstākās medības ir Krievijā. Tur dzīvnieku nav daudz, bet ir sacensības starp tevi un dzīvnieku. Āfrikā – tur arī, protams. Ja lauvam nepareizi trāpa, tad pats kļūsti par medījumu.

–       Jums ir vēl kādi hobiji?

No mežā paša atrastajiem briežu ragiem, ko citi pārdod par naudu, pasūtīju māksliniekam izgatavot lustru ar 52 briežu ragiem. Tā atrodas hallē Jaunjelgavā. Tad man ir hobijs ziemā sēdēt un pingvīnu tēlot. Zemledus makšķerēšana.

–       Tā jau tāda pasīva sēdēšana, nevaru iedomāties jūs to darām.

Aha. Izraku dīķi, pushektāru. Ziemā slīku. Izrādās, ziemā uz dīķa vispār nevar iet, jo tajā ir avoti, un avots kā pazemes ūdens ir silts, ledus ir ar caurumiem. Bet skatos – viena forele starp diviem lediem! Instinktīvi jūtu, ka nebūs labi, taču eju glābt. Nepaspēju apgriezties, pagāju zem ūdens. Dziļums kādi 4 metri. Cik auksts ūdens, to nejūt. Izniru. Sev stāstīju: mieru, nepsihot! Kad iekrīti, pret ledu ir jāpagriežas ar muguru, jo kājas automātiski ceļas uz augšu. Toreiz puika vēl bija maziņš, pa dienu gulēja, un man bija pārliecība, ka vēl nevar būt beigas! Jāiestāsta sev un jācīnās! Kūlos ar elkoņiem virsū uz ledus, līdz salauzu. Tad jau tiku līdz ledum, kas var noturēt; pieķēries tam, aplauzis nagus līdz asinīm, izrāpos ārā. Nevienam neko neteicu. Bez spēka atnācu streipuļodams, sieva brīnās. Saku, lai palīdz, novelk slapjās drēbes! Viens čalis, pamanījis salauzto ledu, jautāja, vai kāds tur slīcis. Saku: jā, viens duraks ielīda. Vairāk neko nepaskaidroju.

Īsumā par VARI SĪPOLU

• Šobrīd Zviedrijas-Latvijas kopuzņēmuma “Billerud Latvia” SIA konsultants; līdz 2019. gadam izpilddirektors un valdes loceklis 
• Dzimis 1959. gada 13. aprīlī, piektdienā
• Izglītība: Aizupes Meža tehnikums, LLU Meža fakultāte
• Hobiji: Medniecība, zemledus makšķerēšana, ģimene
• Moto: “Zem di-sas mazas ragutiņas, un sirdī vienmēr pavasar’s!”  
• Ģimene: precējies, trīs meitas no pirmās laulības un dēls otrajā laulībā.
• Sarakstījis grāmatu “Medību taka sauc…” (2019) par medību pieredzi dažādās pasaules vietās, tostarp Āfrikā un Krievijā  (“ Gribu uzsvērt, ka medības nav tikai mednieka trofeju sagāde, bet tās paplašina redzesloku, kā arī norūda fiziski un garīgi.” Varis Sīpols)

Īsumā par BILLERUD Latvia

• Biznesa nozare: Viens no pasaulē vadošajiem iepakojuma materiālu ražotājiem;   ražo iepakojuma papīru, plāno kartonu un iepakojuma kartonu.
  Produkciju izmanto vairāk nekā 100 pasaules valstīs četros atšķirīgos tirgus segmentos: ēdieni un dzērieni, rūpniecība, patēriņa un luksusa preces, kā arī medicīnas un higiēnas preces. Nākotni saista ar iepakojuma materiālu ražošanu.
• Lielākie un pazīstamākie uzņēmumā saražotā iepakojamā materiāla izmantotāji ir TetraPak un Elopak
• Ir FSC® (jeb Chain of Custody System) koksnes piegādes ķēdes sertifikāts par iegūtās koksnes atbilstību labi apsaimniekota meža principiem, iegūts 2007. gadā.
• Vēsture un ienākšana Latvijā: 1993. gadā dibinātais Latvijas pārstāvju un Zviedrijas uzņēmuma „Sandwik” kopuzņēmums SIA „Latsin” (saīsinājums no „Latvija Sandwik International) pēc pāris gadiem pārdod savas īpašuma daļas Zviedrijas uzņēmumam „Körsnas AB”. 2012. gada novembrī “Billerud” un “Korsnäs” – divi lieli Zviedrijas iepakojuma ražotāji –  apvienojās, izveidojot plašāku un spēcīgāku uzņēmumu. Tajā pašā gadā SIA “Latsin” bija sasniedzis uzņēmuma apgrozījuma rekordu – 75,4 milj. eiro – un ierindojās 63. vietā Latvijas lielāko uzņēmumu topā. Gadu vēlāk, 2013. gadā, saņēmis atzinību arī no Latvijas Darba devēju konfederācijas kā labākais darba devējs Zemgales reģionā. Šajā gadā uzņēmuma nosaukums no SIA „Latsin” nomainīts uz uz SIA „Billerud Korsnas Latvia”, kā arī pievienots saistītais uzņēmums Latvijā – SIA „Billerud Wood Supply”.
• 2022. gadā uzņēmuma nosaukums nomainīts uz SIA „Billerud Latvia”
• www.billerud.lv
• www.billerud.com

Autors Inese Tamsone © abctimber.com

Foto: abctimber.com un no Vara Sīpola foto albuma