Cik tuvu ir “zaļā kursa” noriets un atgriešanās pie tradicionālās enerģētikas veidiem?  

Ja pasaules lielās naftas kompanijas pariet uz tradicionāliem resursiem un paplašina naftas ieguvi, tad vai Latvijai nebūtu vērts padomāt par adekvātāku koksnes un kūdras izmantosanu enerģijas ieguvei? Tas ir jautājums, par ko aizdomāties, lasot ziņas par enerģētikas tendencēm pasaulē. Lielvaru kariem, domstarpībām, likumiem, ideoloģiju un realitāti. Piedāvājam pārdomas par šo tēmu.

“Zaļajam kursam” ir cēli mērķi – glābt Zemi, resursu izsmelšanu un novērst klimata katastrofu. Tāpēc visa uzmanība ir tādas enerģijas iegūšanas veidiem, kas ir atjaunojami un pēc iespējas mazāk patērējoši. Tomēr – kamēr Latvija tikai domā par lielo vēja parku būvēšanu, kam jābūt gataviem pēc vismaz trim gadiem (vairāk šeit un šeit ) un vienlaikus ik pa brīdim paceļ runas par koksnes kurināmā izslēgšanu, pasaules lielās enerģētikas kompānijas jau ir vīlušās “zaļajā kursā” un sāk attālināties no tā, plānojot pastiprināt fosilo energoresursu ieguvi.

Lielie uzņēmumi plāno atgriezties pie naftas un gāzes ieguves palielināšanas – akcionāru mieram un peļņas nodrošināšanai 

Kā ziņo BBC un Reuters, pasaules naftas gigants “BP”, sekojot “Shell” un “Equinot”, ir apņēmības pilni “fundamentāli pārskatīt” savu stratēģiju pēc straujas peļņas samazināšanās pērn. BP tīrā peļņa 2024. gadā samazinājusies līdz 8,9 miljardiem ASV dolāru, salīdzinot ar 13,8 miljardiem ASV dolāru iepriekšējā gadā. Vadība to skaidro ar zemākām cenām ogļūdeņražiem un peļņas samazināšanos no naftas pārstrādes.

Pirms pieciem gadiem BP uzsāka vērienīgumēģinājumu pārtapt no naftas kompānijas par uzņēmumu, kas koncentrējas uz zema oglekļa satura enerģijas tehnoloģijām. Līdz 2030. gadam tam bija mērķis izveidot 50 GW elektroenerģijas ražošanas jaudu no atjaunojamiem avotiem. Taču, peļņas samazināšanās – kam saprotami seko investoru bažas par nākotnes peļņu un uzņēmumu akciju vērtības krišanās – ir likusi BP atcerēties savas saknes – ka tas ir liels naftas un gāzes tirgus spēlētājs un attīstītājs, kam jārūpējas par savu izaugsmi. Tāpēc kuru katru brīdi tiek sagaidīts BP paziņojums par finansējuma samazināšanu atjaunojamās enerģijas projektiem un palielināšanu naftas un gāzes ieguvei.

Runā, ka BP plāno ieguldīt miljardiem dolāru jaunos naftas un gāzes projektos, tostarp Persijas līča piekrastē, ASV un Tuvajos Austrumos. BP ir apturējis 18 agrīnās stadijas ūdeņraža projektus un paziņojis par plāniem pārdot vēja un saules enerģijas parkus. Decembrī lielāko daļu savu jūras vēja resursu tika nodoti kopuzņēmumam ar Japānas “Jera”, bet vasarā iesaldēti jaunu vēja enerģijas projekti. Darbspēks gada sākumā samazināts par 5% (kas skar 4700 darbiniekus un 3000 darbuzņēmējus).. “Zaļie projekti” ir pirmie, no kā uzņēmums atsakās savos pārstrukturizācijas plānos ar mērķi līdz 2026. gada beigām ietaupīt 2 miljardus ASV dolāru.

BP rīcība iekļaujas Eiropas tendencēs –  arī konkurenti “Shell: un Norvēģijas “Equinor” samazina plānus pārejai uz “zaļo” enerģiju, lai uzlabotu efektivitāti un rentabilitāti, kā arī konkurētspēju ar ASV “Exxon Mobil” un “Chevron”. Decembrī “Shell”, kam jau ir liels atjaunojamās enerģijas un tīrās degvielas projektu portfelis, nolēma vairs neinvestēt jaunos jūras vēja parkos. Tajā pašā laikā “Shell” paziņoja par kopuzņēmuma izveidi ar “Equinor” Lielbritānijā, kas potenciāli varētu kļūt par “lielāko neatkarīgo naftas un gāzes ražotāju Ziemeļjūrā”. “Equinor” arī paziņoja, ka tā atsakās no iepriekšējā 2030. gada mērķa novirzīt pusi no saviem kapitāltēriņiem atjaunojamai enerģijai.

Vienīgais ievērojamais izņēmums šai tendencei ir Francijas “TotalEnergies”, kas turpina investēt zema oglekļa satura tehnoloģijās, tālu apsteidzot savus konkurentus Eiropā.

Azerbaidžānas enerģētiskās spēles

Interesants ir Azerbaidžānas piemērs. Naftas un gāzes ieguve veido pusi no Azerbaidžānas ekonomikas un vairāk nekā 90% no tās eksporta. Valsts īsteno lielas investīcijas fosilajā kurināmajā,  klimata aizsardzības pasākumi ir minimāli, un šajā ziņā Azerbaidžāna tiek pielīdzināta Saūda Arābijai, Krievijai un Irānai.

Pērnā gada novembrī Baku notika ANO klimata glābšanas konference COP29 , bet tajā pašā laikā atklātībā bija nonākušas ziņas par jaunu naftas un gāzes darījumu piedāvājumiem un investīciju piesaisti nafas un gāzes ieguvei. COP29 vadītājs E.Sultanovs, kurš ir arī enerģētikas ministra vietnieks un valsts naftas un gāzes uzņēmuma SOCAR valdes loceklis, nenoliedz, ka klimata krīze ir jārisna. Taču vienlaikus ir gatavs apspriest arī naftas un gāzes darījumus, investīcijas to ieguvē un jaunas infrastruktūras izveidē, kopuzņēmumu veidošanā. Vārdu sakot, nodarboties ar “biznesu”.

Klimata pārmaiņu starpvaldību padome ANO sastāvā, atzīst, ka daļēji nafta un gāze līdz 2050. gadam un arī pēc tam tiks lietota, taču izslēdz jaunu naftas un gāzes atradņu attīstīšanu, kas nav savienojama ar globālās sasilšanas ierobežošanu līdz 1,5 Celsija grādiem, kā vienojušās klimatsargājošās valstis.

Apvērstā realitāte – jo vairāk ierobežojam, tas aktīvāk pieaug metāns, kas ietekmē klimatu

Pērnā gada septembrī klimata pērtītāji nākuši klajā ar atziņu, ka metāna emisijas paātrina klimata pārmaiņu tempu un šīs gāzes koncentrācija gaisā – patiesi –  ir palielinājusies. Atgādināsim, ka 2015. gadā Parīzē tika panākta starotautiska vienošanās par globālās sasilšanas samazināšanu līdz 2C, un vienošanās parakstījušām valstīm apņēmības pilnām būtu jāmetas iekšā klimata glābšanas pasākumos.

Metāns jeb ogļūdeņradis, kas ir dabasgāzes sastāvdaļa, ko izmanto kā kurināmo un sintētiskā benzīna ražošanā, no kā iegūst kvēpus kopēšanas ierīcēm, ir viena no klimatu ietekmējošajām gāzēm. Atmosfērā nonāk ogļu, naftas un dabasgāzes ieguves laikā, kā arī pūstot atkritumiem izgāztuvēs un kā dzīvu būtņu izvadgāze. Tā pati, kuras dēļ mums jāsamazina savi liellopu ganāmpulki, lai izvairītos no “pirdienu” nonākšanas atmosfērā.

Šķiet, mēs daudz esam darījuši – ganāmpulku palicis maz, gāzi un naftu neiegūstam, jā atkritumi gan joprojām tiek ražoti daudz. Tikmēr uzņēmuma “GHGSat” satelīti pasaulē pērn fiksējuši apmēram 20 000 vietu, kur izmešu daudzums sasniedzis vismaz 100 kilogramus stundā. Šādu vietu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir konstatētas par 5000 vairāk. 47% vietu saistīti ar naftas un gāzes nozari, 33% ar atkritumu apsaimniekošanu, 16% ar rūpniecību, bet  4% – ar citām jomām, tai skaitā lauksaimniecību. “Pagājušajā gadā mēs esam atklājuši vairāk emisiju nekā jebkad agrāk, neskatoties uz globālajiem solījumiem un plāniem tās samazināt, kas tika pieņemti “COP 28”.

Tendences nosaka Krievijas karš Ukrainā un jūras vēju parku rentabilitātes samazināšanās

Nozares analītiķi min divus galvenos iemeslus iepriekš minētajām tendencēm: Krievijas iebrukuma Ukrainā sekas un atjaunojamās enerģijas projektu, īpaši jūras vēja parku, rentabilitātes samazināšanos, ko izraisa strauji pieaugošās izmaksas, kā arī piegādes ķēdes traucējumi un tehniskās problēmas.

Eiropas valstis aktīvi cīnoties pret enerģētisko atkarību no Krievijas un jau pirms tam formulējušas ambiciozos  enerģētikas “zaļināšanas” mērķus, ir ievērojami palielinājušas savu atjaunojamās enerģijas jaudu, pārspējot saules un vēja enerģijas iekārtu skaita rekordus. Atjaunojamās enerģijas tirgus ir audzis strauji un par daudz. Izrādās, tas ir pārāk atkarīgs no laikapstākļiem, nestabils. Bez fosilās enerģijas stabilitāti nodrošināt nebūšot iespējams.

“Vācija 2023. gada aprīlī slēdza savas pēdējās trīs atomelektrostacijas, par lielu prieku zaļajiem, taču šodien, kā atzīmē Bloomberg, “Vācijas elektrotīkls ir vairāk atkarīgs no laikapstākļiem nekā jebkad agrāk.”Tāpēc vāciešiem nākas paļauties uz kaimiņiem – valstī saražotās enerģijas ne vienmēr pietiek, īpaši ziemas mēnešos. Kaimiņvalstis, īpaši Norvēģija, par to nav apmierinātas – Vācijas elektrotīklā ieplūstot vairāk Norvēģijas enerģijas, cenas pašā Norvēģijā, kas tradicionāli zemās hidroelektrostaciju pārpilnības dēļ, pieaug.”

Kā Eiropa dzīvos bez Krievijas gāzes?

Krievijas gāzes piegāde caur Ukrainu uz Eiropu tika pārtraukta tikai šā gada 1. janvārī. Ukraina beidzot bija nolēmusi nepagarināt līgumu ar “Gazprom” – lai palīdzētu Eiropai atdalīties no Krievijas resursiem. Kā ziņo BBC, tad tagad atlicis tikai viens gāzes ceļš uz Eiropu – caur Turciju (ko izmantos, piemēram, Ungārija).   Taču kopumā tādā veidā Eiropa ir apņēmības pilna nodrošināt zaudējumus, nogriežot Krievijai šo tuvāko un ienesīgo tirgu, par spīti Slovākijas neapmierinātībai. Pilnībā no Krievijas gāzes Eiropa ir iecerējusi atteikties vēl pēc diviem gadiem.

Pārejas gadu laikā eiropieši jau ir mācījušies taupīt gaismu un siltumu. Enerģijas piegādes palielinājušās no Norvēģijas, ASV un Kataras. Palielinājusies saules un vēja enerģijas ieguve. Cenas ir augstas. Rūpniecība cieš. Eiropa krietni zaudē divām pasaules lielajām ekonomikām – ASV un Ķīnai. Tas, protams, ietekmē arī iedzīvotāju labklājību un apmierinātību, var teikt – vairo neapmierinātību un rosina lūkoties nacionālās izdzīvošanas poliktikas virzienā.

Atcerēsimies, ka Krievijas galvenais gāzesvads uz Eiropu, “Nord Stream”, tika uzspridzināts 2022.gada rudenī, radot nepatīkamas sekas Vācijas ekonomikai. Savukārt, kamēr Krievijas “Gazprom” tranzīta vads gāja caur Ukrainu, visa Krievijas iebrukuma laikā mērķtiecīgi nebombardēja un neiznīcināja gāzes vadus un sūkņu stacijas ne Ukrainā, ne Krievijā. Tagad šim riskam, šķiet, vajadzētu pieaugt.

Tikmēr ASV Baltā nama tagadējais saminieks Donalds Tramps nu jau skaļi sola padarīt ASV par galveno enerģētisko spēku uz planētas un ar lētu naftu un sašķidrināto gāzi pārpludināt ne tikai Ameriku, bet visu pasauli. Visticamāk, viņš pārspīlē. Tomēr ASV jau tagad ir lielākās energoresursu ražotājas pasaulē, saražojot vairāk nekā 13 miljonus barelu dienā tikai naftas un gāzes kondensāta — par aptuveni 2,5 miljoniemvairāk nekā Krievija vai Saūda Arābija.Turklāt ASV ir lielākā sašķidrinātās gāzes eksportētāja un pēc atdalīšanās no Krievijas gāzes piegādēm tam, ASV eksportētāju pozīcijas Eiropā ir nostiprinājušās. To mēģina arī citas valstis, tostarp Katara.

Tātad…

Tas viss Eiropas naftas un gāzes kompānijas nostādījis sarežģītā situācijā: investori pieprasa peļņu, piegādātāji izvairās slēgt ilgtermiņa līgumus, nafta un gāze lēnām, bet vienmērīgi kļūst lētāki, un pieprasījums pēc tām aug gausi – Starptautiskā Enerģētikas aģentūra lēš, ka šogad tas pieaugs par aptuveni vienu procentu.

Tiesa, vairāku iemeslu dēļ ASV resurusu un saražoto preču Eiropas tirgos vēl nav notikusi tādā apjomā, kā to sola pašreizējais prezients Donalds Tramps, un kopumā viņa plāni drīzumā netiks realizēti vai pat neīstenosies nemaz. Taču vispārējais nozares attīstības vektors Eiropā ir iezīmējies, un“zaļās” enerģijas revolūcijas plāniem ir īstais laiks tikt pārskatītiem.

Malka un koksnes kurināmais ir Latvijai nozīmīgs enerģijas un siltuma resurss – turklāt atjaunojas CO2 cirkulācijas aplī

Kurināšana ar malku un koksnes kurināmo ir Latvijas tradicionālais siltumieguves veids. Mums pēc tā ir gan vajadzība, gan pieejams bagātīgs resurss.

Jau pirms vairākiem gadiem Eiropā sāka runāt par koksnes kurināmā aizliegšanu – jo tā “bojājot gaisu” un līdz ar to klimatu. Vai tiešām? Jā, nu, astoņu miljonu iedzīvotājiem Londonā varbūt varētu aizliegt kurināt kamīnus visiem vienlaikus, bet, ja analizējam Latvijas apstākļus, vai varam sevi pielīdzināt šai situācijai?

“Zaļais” kurss nozīmē sargāt klimatu un resursus. Meži ir mūsu valstī aizņem pusi valsts teritorijas, ir ainaviski un piesaista CO2, tātad, attīra gaisu. Izciršana šīs “planētas dabiskās plaušas” mazinātu šīs spējas. Taču – šim stāstam ir arī otra puse, kā norāda mezaipasnieki.lv publicētais raksts ar atsauci uz tvnet.lv.  Kurināšana ar koksni – atmosfēru piesārņo. Taču mežs to “savāc atpakaļ.

Kā vēstīts šajā rakstā, Latvijas Biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs uzskata, ka koksnes dedzināšana nenodara ļaunumu atmosfērai. “Koksne noteikti ir atjaunojamais resurss, kas, ilgtspējīgi izmantojot mežu jeb necērtot vairāk nekā pieaug, nerada siltumnīcgāzu izmešus atmosfērā. Tas ir kā noslēgts CO2 cirkulācijas aplis. Koks aug, piesaistot no atmosfēras oglekļa dioksīdu, mēs koksni izmantojam enerģētikā, atkal atbrīvojot piesaistīto CO2. Kad tas atbrīvots, to atkal piesaista augošie koki. Šis process notiek nepārtraukti, un gan piesaistīšana, gan atbrīvošana notiek vienlaikus. Ņemot vērā, ka Latvijā mežs pieaug vairāk, nekā mēs to izmantojam, tad mūsu valstī koksne viennozīmīgi ir labākais atjaunojamais resurss, ko izmantot, nepiesārņojot atmosfēru.” Pēdējo 100 gadu laikā meža platības Latvijā ir pieaugušas vairāk nekā divas reizes. Tas atspēko bieži izskanējušos pārmetumus, ka Latvijas meži tiek iznīcināti, izcērtot tos nesaprātīgā tempā.

2023. gadā veiktā pētījuma “Koksnes biomasas izmantošana enerģijas ieguvē, tās patēriņa prognozēs Latvijā” vadītājs I. Krasavcevs    apstiprinājis, ka koksnes izmantošana apkurē Latvijā ir ne vien pragmatiska izvēle, bet pat nepieciešama. “Mēs esam viena no ar koksni nodrošinātākajām valstīm Eiropā. Malka un granulas tiek taisītas no kokiem, kurus tāpat nekur citur izmantot nevar. Labāk lai nauda par enerģiju paliek Latvijas ekonomikā, nevis nonāk trešajās valstīs.”  Mežizstrādes procesā iegūtā kurināmā apjoms ir liels, paši to nevaram notērēt, eksportējam 8-10 reižu vairāk granulu, nekā izlietojam uz vietas. Arī ap 30% no šķeldas tiek eksportēti. Tas nozīmē, ka vajadzības gadījumā mēs varam dramatiski samazināt koku ciršanas apjomus un joprojām pilnībā sevi apgādāt ar kurināmo. “Esam ziemeļvalsts, un fizika ir fizika. Ar politiskiem likumiem fizikas likumus nevar atcelt. Saules paneļi labi palīdz vasarā, darbinot dzesēšanas iekārtas. Rudenī un pavasarī tikai piepalīdz apkurei, bet ziemā nedod tikpat kā neko,” uzsver zinātnieks.

Turklāt jāņem vērā, ka mežu Latvijā cērt, lai iegūtu lietaskoku, bet enerģētiskā koksne ir tikai blakusprodukts. Ražojot mēbeles, aptuveni 60% veido šādus blakusproduktus –  šķelda, miza, skaidas, ko var izmantot enerģijas ražošanai. Ja tos atstātu satrūdēšanai, atmosfēra papildinātos ar siltumnīcefektu izraisošām gāzēm. Ja mēs importējam kurināmo, tad tik un tā šīs gāzes nonāktu atmosfērā, papildus sadedzināšanas rezultātam.

Labs risinājums Latvijai būtu koģenerācijas stacijas – kas ražo gan siltumu, gan elektroenerģiju vienotā termodinamiskā ciklā, turklāt ir efektīvs un draudzīgs risinājums. Šobrīd tajās lielākoties joprojām izmanto dabasgāzi, mazāk koksnes kurināmo. Kādu iemeslu dēļ, šādas stacijas pēdējo gadu laikā par piektdaļu ir samazinājušās. (Skat. informāciju par statistiku)

Rūpes par klimatu un mūsu planētu ir tā dēvētā ilgtspējīgās domāšanas un izdzīvošanas jautājums. Tomēr – kurus “zinātnē” un/vai  saprātā balstītos argumentus ņem vērā politiskās un ekonomiskās virzības lēmēji, ir cilvēciskas izvēles jautājums.

Skaidrs ir tikai tas, ka – visiemjebkādu uzņēmumu akcionāriem ir gluži dabiski tiekties pēc peļņas, uzņēmumu pienākums un uzdevums – to viņiem nodrošināt. Ja “zaļais kurss” nerullē, turklāt tam zūd ticība un pat “zinātniskais pamatojums” (zinot, ka biodegvielas saražošanai tiek tērēti krietni daudz tradicionālie resursi un saules enerģijas un elektriskie akumulatori pēc nolietošanas kļūst par bīstamiem atkritumiem),  tad to turpinās vien fundamentāli fanātiķi vai labdarības organizācijas.

Interesanti, kam mēs varam piedēvēt Latvijas uzņēmēju un valdības nostāju? Ņemot vērā, ka mūsu enerģētikas nozarē paši sēžam uz saviem resursiem, kas mums var nodrošināt mūsu vajadzību apmierināšanu un neatkarību, noraidot tos kā, no ārvalstu ideologiem (vai biznesa interesēm?), nelabvēlīgus planētai, bet no vietējo zinātnieku skatījuma – ir pietiekami, ilgtspējīgi un atjaunojami, bet aizliedzam sev tos saprātīgā un lietderīgā veidā izmantot.  Kā un kāda iespējamā labuma vārdā?

Raksts atspoguļo tikai un vienīgi abctimber.com viedokli un ir sagatavots pēc publiski pieejamās informācijas. 

Avoti: BBC, Reuters, LSM.lv, mezipasnieki.lv u.c. 

Foto: Pexels: James Collington;  Yuri Shkoda ; Mikhail Nilov: