Caur ūdeni un uguni – ar radošu tvērienu kokrūpniecībā! Saruna ar Andri Eglīti, SIA “Kontekss” īpašnieku un vadītāju Jēkabpilī

“Kokrūpniecības uzņēmumu ir daudz, bet mēs esam atšķirīgi – izmantojam pat to koka daļu, ko citi aizlaiž šķeldā. Nav izmēru, ko nevaram izmantot, un nav izmēru, ko nevaram saražot.” Andris Eglītis

Andris Eglītis par sevi saka, ka esot garlaicīgs – tā, šķiet, mūsdienās raksturo tos, kuru sasniegumu pamatā ir neatlaidīgs, sistemātisks darbs, pacietība un godīgums. Ar šādu pieeju Andrim, kopā ar ilggadējo biznesa partneri Mārtiņu Gaili, ir izdevies izveidot stabilu  Latvijas kokrūpniecības uzņēmumiem – SIA “Kontekss” –  ar savu īpašu darbības nišu. Būdami neliels uzņēmums, viņu spēks ir spējā pielāgot ražošanu individuāliem pasūtījumiem un vajadzībām. To var pielīdzināt “bentlijam”  kokrūpniecībā – dārgi, vērtīgi, nevis vairumtirdzniecības produkcija.

Uzņēmums, kas vairākkārt atdzimis pēc ugunsnelaimēm, šobrīd ir aprīkots ne vien ar modernām  tehnoloģijām, tostarp saules baterijām un iespēju darba procesus vērot, vadīt, koriģēt un uzraudzīt no attāluma, bet arī ar pašu īpašnieku izlolotiem tehnoloģijas risinājumiem, ko dzīvē palīdzējis īstenot vietējais tehnikas “brīnumdaris” Egons Garklāvs – iekārtu inženieris ar mākslinieka dvēsli.

Šoziem Jēkabpils apkaime piedzīvo otru nelaimi – lielākos plūdus daudzu gadu laikā, sastājoties ledum Daugavā.

–       Kā plūdi skar jūsu uzņēmumu?

Piekļuve ražotnei piecas dienas bija “nogriezta” – bija applūdis ceļš. Labi, ka neapplūda pati ražotne. Taču turp varēja nokļūt vienīgi ar laivu. Protams, to nedarījām. Tīri teorētiski varēja applūst arī ražošanas telpas – bet tad lielai daļai Jēkabpils jau būtu jābūt zem ūdens. Ja ūdens līmenis pilsētā būtu pacēlies vēl par 8 līdz 10 cm, ūdens sāktu tecēt pāri aizsargdambim, to “sagrauztu”, sekas būtu pilnīgi neprognozējamas. Tas pilnīgi noteikti ietekmētu arī mūs,  SIA “Kontekss”, kas atrodas uz Sakas salas tieši blakus pilsētai. Skatoties, ko šie plūdi nodarīja citiem uzņēmumiem Jēkabpilī, var teikt, esam tikuši cauri sveikā. Taču šīs nedienas mums atgādināja, ka neviens nevaram nostāties pretī dabas stihijām, kā tur Tas augšā lems, tā būs!

–       Jūsu uzņēmums ir īpašs ar to, ka jums ir daudz tehnoloģiski interesantu risinājumu.

2013. gadā, kad uzstādījām dēļu optimizācijas iekārtu “WoodEye” skeneri (iekārtu koksnesdefektu detektēšanai un koksnes iznākuma optimizēšanai)  un PAUL ātrdarbības zāģi (ar 1.8-2 zāģa griezieniem sekundē), tolaik tikai lielie uzņēmumi to atļāvās. Uzskatīja, ka skeneri var likt tās ražotnes, kas ražo trīs četras reizes lielāku apjomu, nekā mēs. Tagad jau gandrīz visiem tādi ir. Toreiz sarēķinājām un sapratām, ka atmaksājas. Nu jau tā ir vēsture.

Tagad mums ir pilnīgi jauna zāģēšanas līnija, ko paši izdomājām un tepat Latvijā pasūtījām. Mūsu ideja, bet tehniskais risinājums –  mākslinieka un izgudrotāja [–  par latviešu Leonardo da Vinči dēvētā –] Egona Garklāva gara darbs.  Ražoja uzņēmums “Dores Engineering”. Pirms vertikālā lentzāģa ir sešripu zāģis – sešas horizontālas ripas, kas brīvi pozicionējas pēc mūsu vajadzīgajiem izmēriem, kuras iezāģē dēļa biezumu jau pirms lentzāģa, un tālāk jau, vertikālajam lentzāģim izdarot savu darbu, mēs iegūstam sazāģētus dēļus vajadzīgajā platumā vienā piegājienā! Šī, pēc mūsu ieskatiem, arī ir šīs zāģlīnijas lielākā gudrība – vienā lentzāģa zāģējumā mēs iegūstam sev nepieciešamo dēļu platumu un biezumu.

Šai zāģēšanas līnijai ir garš stāsts. To sākām būvēt 2017. gada martā – līdz ar pirmo iemaksu. Līgumā paredzēts līniju izgatavot viena gada laikā. Pa šo laiku vecā zāģiekārta bija jāpārceļ uz jaunām telpām, lai varētu turpināt zāģēšanu un būtu izejmateriāls brusu ražošanai. Pārcēlām to no ceha uz speciāli uzbūvētu nojumi, un nekavējoties ķērāmies klāt ceha pārbūvei. Dažādu faktoru ietekmē iekārtas izgatavošanas laiks iekavējās. Saņēmām to 2018. gada Ziemassvētkos un sākām montēt izremontētajā cehā. Zāģēšanas līnijai ir divas lielas daļas – “dzelži” un “vadi”. “Dzelži” nozīmē pašu līniju, fiziski, ar lērumu visāda veida padeves konveijeriem, pacelšanas liftiem, lentzāģi, šķirošanas galdu u.t.t.. “Vadi” – tie ir elektriskā spēka sadaļa un devēji, sensoru, kontrolieru un daudz citu elektronisku rīku, kas liek šai līnijai darboties pēc mūsu vēlmēm un iestatītiem algoritmiem.

Kad līnija bija samontēta, 2019.gada maijā, automatizēšanas speciālists informēja, ka viņš šo projektu varēs pabeigt tikai pēc gada. Viss gatavs, bet palaist nevaram! Tad caur paziņu paziņām atradām džeku, kurš apsolīja atbraukt paskatīties, varbūt varēs procesu novest līdz galam. Nodomāju – lai jau brauc un paskatās, bet biju pārliecināts, ka ar šo vadu un rīku jūklī neviens cits, izņemot šī darba iesācēju, galā netiks. Viņš atbrauca oktobrī, atver skapi un saka: tāds nieks vien atlicis! 2020. gada martā sākām zāģēt. Papildus aprīkojām iekārtu ar vēl citām manai saprašanai “kosmiskām” elektroniskām lietām, kas ļauj sekot un analizēt zāģēšanas procesu visos iespējamos parametros.  Domāju, tās arī ir šīs līnijas priekšrocības, pat salīdzinot ar līdzīgiem Rietumeiropas izstrādājumiem.

Jaunās zāģēšanas līnijas izgatavošana plānotā viena gada vietā prasīja trīs gadus. Bet lielākais ieguvums no kavēšanās mums ir jaunā automātiķa-programmētāja sastapšana. Ritvars Rižikovs (SIA “RRIndustries”) ir no Valmieras. Bijis pasniedzējs, taču, sapratis, ka ar to nevar nopelnīt, tagad programmē un automatizē ierīces, robotus, ražošanas līnijas.Gadu strādājis Brazīlijā, dāņu mašīnbūves iekārtas automatizēšanā, braukā gan pa pasauli, gan arī tepat Latvijā ir automatizējis neskaitāmas lielas un mazas rūpnīcas. Var teikt –  šobrīd smagsvars savā jomā, manā pieredzē – labākais, gan profesionālajā, gan komunikācijas ziņā, kas ir neizsakāmi būtiska šāda veida sadarbībā. Ļoti novērtējam šo sadarbību, kas mums ir izveidojusies un paver pilnīgi jaunas modernizācijas iespējas.Kopš tikšanās ar Ritvaru, esam pārliecinājušies – nekas nav neiespējams, ja vien māki skaidri definēt, ko tu vēlies no konkrētās darbības.

2022. martā palaidām arī jauno granulu cehu, ko automatizēja Ritvars. Jaunā ražotne ir veidota ar jaunu redzējumu un izmantojot uzkrāto pieredzi. Visi sausie, izžāvētie  koksnes atgriezumi, kas rodas ražošanas procesā – ēvelēšanā, garināšanā, kā arī nederīgie zari – pārtop kurināmajās granulās. Tās ražojam jau kopš 2007.gada.

Bijām vieni no pirmajiem granulu ražotājiem šāda maza izmēra kokapstrādes ražotnē. Nebija kur smelties zināšanas, jo maza izmēra granulatori Latvijā, cik man zināms, nebija. Kad atbrauca no Jaunjelgavas [kokskaidu lielražotāja] “Latgran” vīri un ieraudzīja mūsu granulēšanas cehu, viņi iesmīnēja – mūsu granulu cehs varēja būt “Latgran” laboratorijas lielumā.

Patreiz sadarbībā ar uzņēmumu “Zippy Vision” (Latvijas uzņēmums) integrējam skeneri zāģēšanas līnijā. Šī ierīce mēra baļķa diametru abos galos un skenē zāģējamo plakni dēlim, kas tiks zāģēts nākošajā zāģējienā, optimizē sešripu zāģa izlikšanu, ņemot vērā noteiktos defektus. Pirms tam izmērus programma iestatīja matemātiski, par pamatu ņemot baļķa diametru abos galos. Tagad arī vizuāli uz operatora ekrāna tiek parādīts labākais veids, kā baļķi nopozicionēt uz karietes, lai iegūtu optimāli labāko zāģēšanas rezultātu. Šis atkal ir pozitīvs grūdiens visam uzņēmumam, jo ļauj palielināt lietderīgo iznākumu no sazāģējamā baļķa.

Šobrīd ar Ritvara palīdzību uzlabojam un automatizējam arī dēļa garumā audzēšanas iekārtu (NKT). Šī arī ir īpaša iekārta, domāju, vienīgā pasaulē – tā mums ļauj audzēt garumā sagataves jau no 110 mm garuma (parasti no 150 mm). Šo procesu mums patraucēja plūdi, bet tiksim galā!

Visas augstāk minētās iekārtas ir saslēgtas tā, ka tās var darbināt, regulēt un diagnosticēt caur datoru, planšeti vai pat viedtālruni.  Tas ir ļoti atvieglojis darbu mūsu galvenajam mehāniķim/inženierim Jurim – nav vienmēr jābrauc uz ražotni, daudzos gadījumos problēmu var atrisināt, attālināti pieslēdzoties konkrētai iekārtai.

Visa ražotne ir aprīkota ar videonovērošanas kamerām, un, neatrodoties uz vietas, es varu attālināti redzēt visu ražotnes darbību, kas viennozīmīgi palīdz operatīvi reaģēt uz notiekošo. Kāds darbinieks ar labu humora izjūtu, kamēr biju brīvdienās, kabinetā uzlika uzrakstu: “Dievs redz visu, bet Andris vairāk!”

–       Cik jūs investējāt jaunajās iekārtās?

Kad 2013.gadā uzstādījām dēļu optimizācijas līniju, ar Mārtiņu runājām – nu gan pietiek investēt, jo kaut kad jau arī ir jādzīvo!  Tomēr:  zāģēšanas līnijā un celtniecībā, lai pielāgotu telpas jaunajai līnijai, investējām apmēram 900 000 eiro. Granulu ražotnē – arī apmēram 900 000 eiro. Garumā audzēšanas iekārtas modernižēšanā – uz doto brīdi kādi 120 000 eiro.

–       Kā veicas ar ražošanu?

Mūsu filozofija jau kopš 2004. gada ir izmantot katru baļķi pilnībā, bez atlikuma. Izmantojam pat pašus mazākos dēļu galus, jebkuru dēļa maliņu bez mizas. Tāpēc mēs nepārstrādājam lielu apjomu, bet paņemam no katra baļķa visu iespējamo. Tas patiešām atmaksājas. Līmējam, audzējam garumā, biezumā, platumā visu, ko vien vajag. Esam nišas uzņēmums. Nav izmēru, ko nevaram izmantot, un nav izmēru, ko nevaram saražot. Zarus, ko citi met ārā vai pārstrādā granulās, mēs aplīmējam ar bezzaru materiālu vai MDF – pamatā tās ir durvju kārbas un krāsoto durvju pildņi. Tālāk šādas sagataves sūtām uz Igauniju, kur tās frēzē un krāso, un tālāk sūtīta uz Norvēģiju konkrētam lielam pircējam.

Jā, šāda produkta radīšana prasa vairāk darba – ir līmēšana, šķelšana, vairākkārt ēvelēšana –, bet atmaksājas. Ja baļķis maksātu 40 eiro kubikmetrā – zarus dotu granulās, pat nedomājot! Bet mums vajadzīgais baļķis Latvijā šobrīd maksā ap 130 eiro.

Tehnoloģiskais process ir manis paša izdomāts, un sekmīgi to izmantojam jau no 2015.gada. Mana pārliecība ir, ka ejam pareizo ceļu.

–       No kurienes jums rodas radošās idejas?

Visbiežāk dialogā ar gala noņēmēju, pasūtītāju. Mēs zinām viņa vajadzības, un mēs piedāvājam to, ko varam izdarīt.

–       Jūs arī saules paneļu parku liekat.

2019. gadā iesākām saules paneļu projektu, bet nobremzējām, kolīdz sākās kovidpandēmija 2020. gada martā. Neviens nezināja, kas un kā būs. Līdz ar to projekta pirmo daļu realizējām šogad – sākām ražot elektrību šī gada jūlijā. Ņēmām kredītu, bet pie tā vēl neapstāsimies, būs vēl otrā kārta.

–       Vai varēsiet nodrošināt enerģiju ražotnei?

Nē, pilnīgi noteikti nē! Mūsu uzstādītie saules paneļi ir domāti pašpatēriņam, kas nozīmē, ka saražotā enerģija uzreiz ir arī jāpatērē – to nevar uzkrāt, atšķirībā no mājsaimniecībām, kur kā akumulators ir A/S “Sadales tīkls”. Bet mēs tērējam enerģiju arī naktīs, kad saules nav. Tā kā ar saules paneļiem šobrīd nodrošināt uzņēmuma pašpatēriņu ir neiespējami.

Kad 2019. gadā sākām domāt par saules paneļiem, tad pie elektrības cenas 7 centi par kWh tie atmaksātos 8–9.gados. Kā zinām, elektroenerģijas cenas stipri pacēlās, lai gan janvāra sākumā tās atkal samazinājās. Jāsaka, ka elektroenerģijas cena ir viens lielums, bet ir jāskaita klāt vēl arī pārvades tarifs, kas arī netiek ņemts vērā, tērējot saules paneļu saražoto. Mūsu pārliecība ir, ka kopumā tas noteikti atmaksāsies.

– Varat, lūdzu, īsumā ieskicēt savu ceļu kokrūpniecībā?

Domāju, ka kokrūpniecība nebija apzināts lēmums, drīzāk – tā sanāca. Mans brālis bija teicamnieks, bet medicīnas institūtā uzreiz pēc skolas netika un bija spiests iet padomju armijā, un viņš man katru dienu rakstīja vēstules: bračiņ, mācies, lai tu nenokļūtu tur, kur esmu nokļuvis es! Starp citu, viņš tomēr kļuva par ārstu, par izcilu ārstu  –  mans brālis ir profesors Jānis Eglītis, onkologs.

Es, būdams sportists, basketbolists, eksāmenus, skolu beidzot, neliku, stājos, kur ņēma pretī. Nolēmu – iešu uz Jelgavu un mācīšos LLU, Mežsaimniecības fakultātes Kokapstrādes tehnoloģijas specialitātē. Nebija jau tā, ka koks nemaz neinteresēja. Interesēja. Darbošanās ar koku man ir patikusi jau no bērnības. Kaut ko mēģināju darīt garāžā, mājas apstākļos. Mēs ar tēvu daudz darbojāmies ar koku.

Trīs gadus nomācījos kokapstrādi LLU. Kopumā bija jāmācās pieci gadi. Taču nebija tas, ko gaidīju. Pirmos gadus tolaik, astoņdesmito gadu beigās, bija jāmācās galvenokārt tikai zinātniskais komunisms, lai gan jau ar “atmodas” laika pieskaņu, ķīmija un citi priekšmeti, kas man sajūsmu neizraisīja. Bet bija arī priekšmeti, kas patika – hidraulikas pamati, materiālu stiprība, kokapstrādes pamati, kā arī tēlotājģeometrija, kas bieži palīdz arī tagad. Šīs studijas nepabeidzis, pārgāju uz LU un absolvēju Juridisko fakultāti, taču nevienu brīdi neesmu strādājis šajā jomā. Pabeidzis juristus, sāku strādāt lielā naftas tirgošanas uzņēmumā, kur satiku [savu pašreizējo ilggadējo biznesa partneri] Mārtiņu Gaili. 1995. gadā  ar diviem domubiedriem izveidojām savu uzņēmumu. 1997. gadā aizbraucu uz Kazahstānu, kur dzīvoju pusotru gadu. Pēc atgriešanās laikā no 1999.gada līdz 2001. gadam tika realizēti divi mazo HESu projekti, ar kuriem es lepojos arī šobrīd. Tolaik izpelnījos atzinību par vides sakopšanu un uzņēmību, bet pēc dažiem gadiem mēs, mazo HESu īpašnieki, jau kļuvām par dabas postītājiem, īsti nesaprotot, kāpēc. Joprojām nesaprotu, ko esam pārkāpuši vai kādus draudus radījuši.

Ar HESiem ir tā, ka procesus īsti iespaidot vairs nevarēju, jo tie strādā paši par sevi ar to, ko daba dod. Taču man gribējās izveidot ko tādu, kur pats varētu būt vairāk noteicējs par notiekošo, un 2004.gada vasarā kopā ar Mārtiņu mums sākās SIA “Kontekss” epopeja un ceļš kokapstrādē.

–       Runājot par aizliegumiem un ierobežojumiem, ko jūs sakāt par atļauju cirst mazāka diametra kokus, nekā iepriekš? Arī pret to iestājas dabas aizstāvji.

Neesmu mežsaimnieks un par to negribu domāt, nav tam laika. Nebūšu kompetents šajā jautājumā. Mans darba rīts pirmdien, otrdien, trešdien un ceturtdien uzņēmumā Jēkabpils pusē sākas pulksten piecos. Ceļos 4.40. No darba eju ārā ap deviņiem vakarā. Ceturtdienās mēģinu ap vienpadsmitiem izbraukt no ražotnes uz mājām pie ģimenes, Rīgā.

Tomēr nesen televīzijā TV24 redzēju diskusiju tieši par šo tēmu, kur tika pieminēta iedzīvotāju aptauja par šo jautājumu, un lielākā daļa bija nobalsojusi, ka nedrīkst cirst! Bet, ja es, cilvēks, kas ir saistīts ar kokiem, uzskatu ka neesmu kompetents par to runāt, tad kā cilvēks uz ielas var būt kompetents šajā jautājumā? Paprasiet Latvijā par jebko. Kolīdz kāds kaut ko gribēs darīt – balsojums būs pret.

–       Izskatās, ka aptaujāti tiek cilvēki, kuri nesaprot jautājuma būtību. No uzņēmēju puses raugoties, koksne ir resurss, ko var audzēt.

Protams, taču nav jākrīt galējībās un nedrīkst pieļaut, ka Latvija paliek kā tuksnesis. Ļoti ceru, ka šis jautājums ir iztirzāts objektīvi, to ir darījuši speciālisti un lēmums ir pamatots. Aptaujās piedalās cilvēki ar ierobežotu informāciju, bez plašākas izpratnes. Kokus taču stāda, lai tos kaut kad nocirstu un gūtu ienākumus.

Atļauja cirst tievākus un jaunākus kokus mūs kā kokrūpniekus, protams, arī skar. Mūs interesē resnāki baļķi –  28+ cm diametrā tievgalī, tieši priede, un tā ir vecāka. Ja cērt tievākus kokus, tad lielajām zāģētavām būs pieejams lielāks resursa apjoms, kas samazinās konkurenci pēc mums vajadzīgā sortimenta!

Taču man kā kokrūpniekam bažas raisa vēl citas ziņas. Nupat no Igaunijas kolēģiem saņēmu vēsti, ka viņus satrauc Eiropas Savienība plāni noteikt, ka ciršanas apjomi jāsamazina par 30 procentiem. Tāpat jau arī gaisā virmo runas, ka Latvijā vajadzētu palielināt ciršanas liegumu platības par 10%. Tāda esot ES prasība – ir vai nav biotopi, bet samazinām! Paredzu, ka tas rosinās vēl asāku konkurenci pēc resursa – zāģbaļķiem – Baltijas reģionā. Latvijā un Igaunijā problēma ir tāda, ka pārstrādes jaudas ir stipri lielākas par pieejamā resursa iespējām. Esošās zāģbaļķu cenas jau nav no gaisa nokritušas, bet gan radušās, vienam uzņēmumam pārsolot otru uzņēmumu.  It kā normāla, dabiska konkurence un ideāls tirgus regulēšanas mehānisms, bet – tikai resursa pārdevējam! Kā mēs varam konkurēt ar produkcijas cenu, ja, teiksim, Norvēģijā baļķis maksā 63 eur/m3, Zviedrijā – 76 eur/m3, Somijā – 97 eur/m3, bet Latvijā 120 eur/m3 un uz augšu?!  Mēs nevaram konkurēt ar baļķu cenām Zviedrijā vai Norvēģijā, kur darbojas uzņēmumi paaudžu paaudzēs. Rietumos ilgu gadu laikā jau ir uzkrāts kapitāls. Mums vairums uzņēmumi ir kredītos, ir jāstrādā, apstāties un gaidīt labākus laikus un cenas nevaram.

“Konteksam” jau ir divdesmit gadu, bet gribētos, lai ir simts un vairāk. Ja parēķinām, cik šajos gados samaksāts kredītrpocentos, tad tās būtu milzīgas summas. Jāatzīst, ka pa šiem gadiem nu jau arī esam uzkrājuši kaut kādu kapitālu. Beidzot varējām atļauties uz Jāņiem palaist visus darbiniekus atvaļinājumā uz divām nedēļām. Tāpat arī gada sākumā.

–       Tad neesat bijis arī garākās brīvdienās? 

Esmu gan, bet dators man vienmēr ir līdzi. Brīvdienas man nozīmē, ka ar ģimeni pavadām kopā dienu, visi aiziet gulēt, un es palieku pie atskaitēm, tabulām un rēķiniem, uzdevumiem. Ir, kas palīdz vairākās jomās, bet par tehnoloģijām un par to, ko darīt ar katru dēli – ko zāģēt, ko garināt, ko audzēt, kā ēvelēt, ko līmēt –  rūpējos es.

–       Nepiekūstat un neizdegat?

Vēl joprojām darbs man sagādā baudu! Man patīk process. Man tas nav kā darbs, bet kā hobijs, un ja hobijs sakrīt ar darāmo darbu, tad tas ir lieliski!  Domāju, it sevišķi tas attiecas uz vīriešiem –  darīt to, kas patīk, ir laimīgas dzīves būtiska sastāvdaļa! Iepriekšējos gadus varbūt bija grūtāk, bet pēdējos gados, kad jau varam runāt arī par adekvātu peļņu, ir gandarījums. Tāpat gandarījums ir arī par to, ka mūsu produkciju novērtē, ir svarīgs. Ir daudzi uzņēmumi, kas ir gatavi maksāt dārgāku cenu un pirkt materiālu tieši no mums!

Tikko aizsūtījām paraugus arī uz Franciju. Mūsu ilggadējais partneris Krists Slokenbergs no “i2”, kas ražo gudros (smartwin) logus, bija uzņēmis  pie sevis ražotnē partneri no Francijas, kurš arī ražo šāda tipa logus. Ieraudzījis mūsu ražotās brusas, viņš interesējās, kur tādas var iegādāties, jo līdz šim neko tādu neesot redzējis. Bet tā arī ir –  šo gadu laikā ar Kristu un viņa komandu esam atraduši visoptimālāko variantu smartwin  logu brusai, un atkal esmu pārliecināts, ka neviens lielais superautomatizētais uzņēmums neko tādu nevarēs salīmēt!

–       Jums taču uzņēmumā ir kāds cilvēks, kurš nodarbojas ar pārdošanu?

Nē, diemžēl viss iet caur mani. Ja nebūšu iedevis uzdevumus katrai struktūrvienībai, vai arī, ja iedotais uzdevums būs izpildīts un būšu “pazudis” – ražotne stāvēs.  Mēs to apzināmies – tā ir uzņēmuma problēma, taču šobrīd neredzam, ko varētu mainīt.

–       Kā jūsu uzņēmumu iespaidoja kovidkrīze?

Nevienā mirklī neiespaidoja. Sākumā jutu satraukumu no nezināmā. Tajā laikā meita mācījās Parīzē. Tieši 13.martā, dienā, kad tika izsludināts lokdauns (jeb mājsēde), staigāju pa māju un domāju, kā braukt pēc meitas, bet saņēmu īssziņu, ka viņa tajā pašā vakarā ielidos ar lidmašīnu, jo Francijā pandēmijas sākums bija vēl trakāks. Satiekoties ar meitu nonācu kontaktā ar “personu no kovida apdraudētas valsts” un divas nedēļas apzinīgi pavadīju mājās karantīnā. Manas karantīnas laikā no kovida mira viens no pirmajiem upuriem – attālas radinieces vīrs, sabiedrībā labi zināms cilvēks, būdams pie labas veselības un spēka gados. Tobrīd pārņēma lielas bailes par to, kas notiek. Bet uzņēmuma darbību, jāsaka, tas neietekmēja. Jā, bija roku mazgāšanas, dezinficēšanas un maskas, bet kopumā nekādu būtisku ietekmi kā uzņēmums nejutām. Nekādus pabalstus no valsts neprasījām.

Bet tagad nevaram paredzēt, kā būs ar Ukrainu. Karš tiešā veidā mūs neietekmē, drīzāk varbūt pastarpināti ar energoresursu cenām. Taču tieši mūsu segmentā ietekmi citādi nejūtam.

Vēroju, kā pirms sankcijām un importa aizlieguma no Krievijas un Baltkrievijas milzīgos apjomos tika vestas kravas. Milzīgi koksnes krājumi stāvēja laukumos un noliktavās. Šobrīd jau, kā saprotu, noliktavas ir pustukšas, jo tirgus iet uz leju. Pieprasījums mazinās.

Un vēl tagad ir otrs lielais jautājums – kā būs, kad karš beigsies?

–       Pēc kariem parasti nāk uzplaukums.

Ja runājam par krīzēm… Mēs esam konsekventi. 2020. gadā, kad kādā jūnijā, jūlijā kokrūpniecībā sākās uzplaukums, ļoti daudzi nozarē pacēla cenas, bet mēs konsekventi pildījām iepriekš nolīgtos līgumus, jā, arī ar zaudējumiem, bet bijām godīgi.

–       Citi, savukārt, attaisnojoties ar izejmateriālu cenu celšanos, pasūtītājiem tā arī pateica – cena jāmaina, jo citādi nevar – tad jāstrādā ar mīnusiem, algas tāpat darbiniekiem jāmaksā. Labi, ja ir rezerves. Bet tās arī nav jēgas nodedzināt. Kāpēc necelt cenu, redzot, ka ir pieprasījums un pircēji ir gatavi maksāt?

Bet konsekvence un uzticamība ir mūsu seja. Mūsu stratēģiskajiem partneriem, tam pašam “Merco Links”, kas tirgo mūsu preci Baltijā, un mūsu ilglaicīgajam partnerim Igaunijā, “Viljandi Aken ja Uks“, vienu no lielākajiem logu un durvju ražotājiem Baltijā, ar ko sadarbojamies jau kopš 2006. gada un kam aiziet kādi 30 procenti mūsu saražotā, mēs turpinājām piegādes, par cenām kuras bija atrunātas uz konkrēto periodu.

Tāpat bija arī ar granulām, kuras ražojam – mums daudzi saka, ka rīkojamies muļķīgi, neuzlikdami augstāku cenu. Jā, mēs par 320 eur/tn cenu augstāk arī nelikām, kad vidēji tā uzkāpa līdz apmēram 500 eur/tn vai pat vairāk. Manā skatījumā konsekventi saglabāt cenas nozīmēja arī tādu kā sociālo funkciju. Protams, masu psihozes dēļ, ka granulas nebūs iespējams iegādāties dēļ vājprātīgā pieprasījuma, cenas skrēja kosmosā un rāva “no rokām” ārā visiem! Kolēģis, kas nodarbojas ar granulu realizāciju, bija pat izveidojis garus sarakstus ar klientiem – ja klients vēlējās pirkt 5 tn visai sezonai, tad pārdevām 1 tn un garantējām, ka pārejām 4 tn būs tāda pati cena, bet lai brauc pēc tās, kad būs vajadzība. Tādā veidā apgādājām lielāko daļu no savu klientu, kas pamatā ir vietējie iedzīvotāji, tāpēc arī papildus transporta izmaksas viņiem nebija. Mūsu skatījumā zeme ir apaļa tajā nozīmē, ka  – ja tu būsi godīgs, tad arī pret tevi būs godīgi. Varbūt mums var pārmest naivumu, bet mēs ar Mārtiņu domājam līdzīgi. Viena lieta ir nekautrēties celt cenu, bet, ja esi pateicis, ka līdz tādam laikam tev būs tāda cena, tad tādu arī jāsaglabā. Jā, mēs strādāsim ar zaudējumiem, bet mēs solīto izpildīsim un tikai pēc tam pārskatīsim izmaiņas.

–       Vai jums nešķiet, ka šobrīd vērojam līdzīgu ciklu kā 2008. gada krīzē?

Pirms krīzes, kad notika aktīva būvniecība, ļoti uzlēca apaļkoku cenas, tad sāka celties papīrmalkas cenas un sasniedza kosmisku līmeni, tā, ka pat tievbaļķus neatšķiroja un aizlaida papīrmalkā. Bija augstas taras cenas, jo bija milzīgs pieprasījums, aktīva ražošana.  2008. gadā, sākoties krīzei, vispirms krita zāģbaļķu cenas, jo apstājās būvniecība, kā nākamais krita taras tirgus, jo stājās ražošana, cilvēki sāka mazāk pirkt un patērēt preces. Kā trešais – krita arī papīrmalkas cenas, kas tomēr saglabājās salīdzinoši augstas. Tagad vērojams tas pats cikls. Turklāt, tāpat kā tagad, pirms 2008. gada krīzes kosmosā aizgāja arī degvielas cenas, kas pēc laika tomēr atkal kritās.

–  Tagad redzam, ka energoresursi ir sadārdzinājušies, pārtika un dzīve kļuvusi dārgāka, un jauns žogs, būve vai remonts nebūs prioritāte.

Krīzes apstākļos, kā jau minēju, visgrūtāk klājas standarta produkcijas ražotājiem. Tas, ko mēs ražojam – to var saukt par kokrūpniecības augsto galu, līdzīgi kā bentlijs autopasaulē. Šim segmentam ir ierobežots pieprasījums, bet, gribas cerēt, tas būs visu laiku.

Tas, ko redzu – energoefektīvie produkti, tādi kā “gudrie” logi, ko ražo uzņēmums “i2” Salaspīlī, noteikti būs pieprasīti vienmēr.

Taču, ja kāds spētu pavisam precīzi prognozēt, kā būs, tad diez vai viņš te sēdētu.

–       No kurienes jūsu uzņēmumam nāk koks?

Kādi 40 procenti ir no Latvijas Valsts mežiem. Ir vietējais koks un ir no Lietuvas. Jēkabpils ir ģeogrāfiski ļoti izdevīgā vietā, lai vestu no Lietuvas. Lietuvā apaļkoka pārstrāde līdz šim bija salīdzinoši maz attīstīta. Pamatā veda uz Latviju, kur tā ir attīstīta un resursa trūkst. Igaunijā vēl vairāk, un tur trūkst koku, arī turp ved no Lietuvas.

–       Bet mēs līdz ar to varam ievest koku no Lietuvas, Skandināvijas, agrāk no Krievijas un Baltkrievijas, jo mums ražošana ir attīstīta. Importējam, ja vajag.

Ja to kādā brīdī nevar izdarīt, tad ir sliktāk.

Ja runājam par krīzi, kas ir šobrīd, tad, kā novēroju, pirmā sāka bremzēt Skandināvija. Tas mums bija pārsteigums. Mūsu igauņu partneri strādā uz Skandināviju, un jau kopš vasaras vidus cenas un pieprasījums iet uz leju, lai gan šis tirgus vienmēr bijis dārgs.

–       Kā jau minējāt, Latvijas dēlis šobrīd ir dārgāks par skandināvu, un Latvijas kokrūpniekiem grūti konkurēt. Krīzes apstākļos dāņu vai zviedru uzņēmumi, kas darbojas jau vairākās paaudzēs un ir uzkrājuši kapitālu, ļoti iespējams, teiks, ka vienīgā ietekme, ko viņi jutuši, ir mazāka peļņa.

Esmu redzējis, kā dāņi vai zviedri izturas pret baļķi, cik no tā izmanto, – mēs par tādu pieeju varam aizmirst! Visi malu dēļi aiziet šķeldā, izmanto tikai labāko. Ja mēs tā izturētos pret savu resursu, tad būtu bankrots.

–       Kāda jums kā uzņēmējam ir lielākā problēma, ar ko jāsastopas?

Es teiktu – darbinieku trūkums. Mums ir ap 70 darbinieku vecumā no kādiem divdesmit līdz pāri par sešdesmit gadiem, kā galvenajam mehāniķim. Ir tikai daži jaunieši. Pārsvarā visi darbinieki ir vietējie. Ļoti trūkst vienkārši atbildīgi, apzinīgi homo sapiens, kuri ierodas darbā laikus un strādā.

Mums nav maiņas meistaru, ir galvenais mehāniķis, mehāniķis un cilvēki, kuriem vienkārši jāzina, kas jādara. Visiem ir iedots darāmo darbu saraksts. Ir zāģētava un ir līmēšanas cehs. Kā savas nišas uzņēmumam apjoms mums ir salīdzinoši neliels, zāģējam ap 1700 m3 apaļkoka mēnesī.

Kopumā mums ir vajadzīgi pieci līdz desmit labi izglītoti cilvēki, un pārējie – vienkārši apzinīgi. Nedomāšanas līmenis jaunos cilvēkos, kas nāk pie mums strādāt, reizēm ir apbrīnojams, tehniskās domāšanas vispār nav. Tas ir nomācoši.  Sievietes ir daudz apzinīgākas, cepuri nost! Strādā rūpīgi, jo zina, ka ģimenei vajag naudu. Ja cilvēku nevar ieinteresēt ar naudu, tad nezinu, ar ko vēl.

Mani sadusmo politiķu un valsts institūciju pārstāvju runas par to, ka trūkstošo darbaspēka problēmu var risināt tikai, to ievedot, vai arī, vēl trakāk, uzņēmumiem digitalizējoties, papildus darbarokas vairs nebūs nepieciešamas! Es teiktu – pilnīgi pārrauta saikne ar realitāti.

–       Kā jūs saviem bērniem mācāt apzinīgumu?

Man ir divas meitas un dēls. Domāju, ka esam viņus izlutinājuši, tomēr viņos ir arī apzinīgums. Vecākā meita ir precējusies, un man jau ir divi mazbērni. Jaunākā meita mācās modes menedžmentu Parīzē. Pusaudzis dēls mācās skolā. Ja man jautātu, kādi mēs bijām viņu vecumā, apzinīgāki, domāju, ka – tieši tādi paši!

–       Latvijā darbu sākusi jauna valdība. Kādi būtu jūsu ierosinājumi, ko vajadzētu kokrūpniecības nozarē un uzņēmējdarbībā ieviest vai mainīt?

Par kokrūpniecību – ļoti vēlētos, lai saimnieciskos lēmumus pieņem nozares eksperti un tālāk tos deleģē politiskajiem priekšstāvjiem, nevis lai nozarē būtiskus lēmumus pieņemtu cilvēki, kuri no tās neko nesaprot.

Domāju, ka globāla problēma ir esošās politiskās elites atrautība no reālās dzīves. Kad kāds no politiķiem dodas vizītē uz reģioniem, tad izskatās, ka viņš tiekas tikai ar attiecīgās vietas krējumu, vietvalžiem un labākajiem uzņēmējiem, bet – kā iet vienkāršajam strādniekam, Pēterim vai Miķelim? Tā arī nenoskaidro.

Šobrīd nekādi nevaru saprast siltuma rēķinus un to, kā cilvēki, jo īpaši pensionāri, spēj tos samaksāt! Ja Jēkabpilī par vienkāršu trīsistabu dzīvokli, ap 60 kv.m, rēķins ir 458 eiro, kas nozīmē, ka 1 MWh siltuma maksā 170,86 eiro, un katlu māja tiek apkurināta ar šķeldu.., pasakiet, kā tas ir iespējams? Un cilvēki nesūdzas, jo – kam gan?

–       Kā nonācāt līdz uzņēmumam, kāds tas ir tagad? Kas ir jūsu veiksmes atslēga?

Uzņēmums ir izveidots pēc mūsu redzējuma un saprašanas, es teiktu – liela galdniecība! Daudzi nozares uzņēmumi ir lielāki un modernāki, bet esam izvēlējušies savu ceļu pie tā pieturamies – maksimāli paņemt no baļķa visu iespējamo un pēc iespējas neražot standartprodukciju, izvēlamies sarežģītākas, darbietilpīgākas lietas, par kurām attiecīgi varam prasīt lielāku samaksu.

Jāsaka – mēs vienkārši strādājam! Ļoti daudz ko nozīmē pacietība un godīgums. Līdz tam, kur esam šobrīd, esam nonākuši vairāk nekā piecpadsmit gadus nemitīgi investējot.

Ārkārtīgi svarīgi ir partneri, ar ko kopā strādāt Ar Mārtiņu Gaili esam pazīstami kopš 1993. gada 8. marta. Atceros šo datumu – tajā dienā mani uzaicināja strādāt jaunā darbā SIA “Fassko”, kas pārtapa par AS “Visbija” un nodarbojās ar degvielas tirdzniecību. Uzņēmumam bija lieli mērķi. Mārtiņš bija mans tiešais priekšnieks. Aizgāju kā jauns gurķis. Bet jau 1995.gadā mēs ar Mārtiņu un vēl diviem domubiedriem izveidojām savu kompāniju – SIA “Kontekss”. Kopš 2004.gada šajā uzņēmumā esam divatā ar Mārtiņu.

Domāju, man ir ļoti paveicies ar biznesa partneri, jo mums ļoti sakrīt vīzija par uzņēmumu darbību un tā attīstību. Jāsaka, ka līdz pat šim brīdim mums nav nekādu iekšēju konfliktu un neatrisinātu domstarpību.

Pats esmu sistēmas cilvēks. Man ir vajadzīga sistēma. Tad es redzu kopainu. Uzskatu, ka darbspējīgas sistēmas izveidošana ir daļa no veiksmes.

Un nosacīti – veiksme varbūt ir arī mākslā komunicēt ar cilvēkiem. Tā man esot no mātes. Viņa aizgāja mūžībā, kad man bija septiņi gadi. Tēvs ir teicis, ka viņa ļoti labi mācējusi runāt ar darbiniekiem, un tāpat mani ir raksturojuši mani darbinieki – ka viņiem  patīk strādāt, jo par visu varam izrunāt.

Attieksmē un komunikācijā ar klientu kvalitātes latiņu esam uzlikuši ļoti augstu jau no paša sākuma. Mēs visi varam kļūdīties – es, mani darbinieki – , bet jautājums – kā to risinām?  Esmu dzirdējis, ka klients savam piegādātājam sūdzas par piegādātās produkcijas kvalitāti: jā, bet man visa Eiropa to pērk! Mēs vienmēr mēģinām aizvietot brāķēto produkciju – klients pasaka, cik t.m. metrus ir izbrāķējis, un mēs tos piegādājam. Taču tāda vajadzība ir ļoti, ļoti reti. Tāda ir korekta rīcība un kompromiss – mēs iedodam vietā, lai tavam uzņēmumam nebūtu zaudējumi.

Līdz 2008. gada krīzei caur Vācijas uzņēmumiem uz Norvēģiju sūtījām trīs četras mašīnas ar mūsu produkciju nedēļā, tolaik mēnesi uz priekšu viss bija skaidrs, saplānots, sūdzību nebija. Tad pienāca krīze, un uzņēmēji centās izmantot jebkādus paņēmienus, lai pārtrauktu kontraktus. Mūsu brusu transportētāji (Latvijas ģimenes uzņēmums) uz Norvēģiju pēkšņi zvana un saka, ka mūsu brusas jau jākrauj uz ielas, jo noliktavas pilnas. Tad vēl viens zvans – ka esot atvests brāķis. Mēs uzreiz izbraucam uz Norvēģiju – un, izrādās, tur meistars nevar atrast nevienu brāķi, ko parādīt! Arī tā gadās.

Vienmēr atbildu uz telefona zvaniem un gribētu, lai arī citi tā darītu. Pat ja esi parādā, atbildi, pasaki, kas par lietu. Atbildēt uz telefona zvanu – tas ir svarīgi.

–       Jūs uzaudzināja tēvs?

Jā. Tēvam bija astoņu klašu izglītība, bet viņš visu laiku strādāja. Mēs ar brāli viņu praktiski neredzējām.  Taču dzīvē mums, var teikt, nekā netrūka, vienīgi tēva klātbūtne. Dažus gadus vēlāk jau parādījās audžumamma. Tā dzīve ir iegrozījusies.

–      Jūsu uzņēmums ir pārdzīvojis vairākas ugunsnelaimes, esat atguvušies, lai strādātu tālāk.

Diemžēl mūsu bizness ir pakļauts šādiem riskiem, it īpaši vietās, kur ir darbs ar sausu materiālu, slīpēšanu un putekļiem. Ir degušās daudzas kokrūpniecības ražotnes tepat Latvijā, pat vairākkārt.

Nesen, pērn, 20. septembrī pārdzīvojām ugunsnelaimi. Līmēšanas cehā – tā mēs saucam ražotnes daļu, kur strādā ar sauso materiālu – nodega jumts. Palika tikai betona paneļi. Ļoti liela pateicība un atzinīgi vārdi jāsaka trīs jauniem puišiem no SIA “Moins” – mūsu kaimiņiem celtniecības uzņēmumam tepat Jēkabpils pusē, kas mums organizēja atjaunošanas darbus. Todien sirsnīgi izrunājāmies par dzīvi un darbiem, un vakarā ap 19.40 zvanu viņam, saku – ir s….i! Nepagāja ne 20 min, kad visi trīs uzņēmuma īpašnieki kopā ar vēl dažiem saviem strādniekiem bija jau klāt un, lai varētu veikt dzēšanas darbus, līdz diviem naktī skrūvēja nost bleķa jumtu, zem kura dega koka krēsli. Nākamajā rītā jau pulksten astoņos, pārējos darbus atlikusi, bija klāt celtniecība brigāde! Jau pēc nedēļas atsākām līmēšanu vienā ceha pusē, bet pēc mēneša – darbi jau ritēja pilnā apmērā.

Taču ļoti smags mums bija 2011. gads – ar ugunsgrēku un diviem bojāgājušajiem. Labi, ka bija videokameras, kas deva iespēju mums un izmeklētājiem noskaidrot notikušā apstākļus.  Labi, ka viss bija apdrošināts un ka uzliesmojums nenotika darba laikā, bet pusdienu pārtraukumā. Cehā notika slīpēšana ar 180 mm smilšpapīru, kā rezultātā rodas ļoti sīki puteklīši – tie ir tikpat bīstami kā šaujampulveris, un, ja rodas kaut mazākā dzirkstele, sprādziens garantēts! Bija aizdedzies filtrs. Psiholoģiski bija ļoti grūti restartēties. Ugunsnelaime notika 18. martā plkst. 12.49 (šķiet, ka šo laiku atcerēšos visu mūžu), un 18. augustā jau atsākām darbu.

–      Kas jums palīdzēja tam tikt pāri, strādāt tālāk? 

Mūs emocionāli ļoti aizkustināja partneru un kolēģu atbalsts un izpalīdzība. Vācu partneri mums piedāvāja savas vecās iekārtas, lai mēs varētu atsākt darbu, bet nebija jau tās kur likt – viss lielais cehs bija jāatjauno. Savukārt igauņi piedāvāja izmantot savu ražotni – viņi strādāja pa dienu, bet mūsu cilvēki naktīs. Vēl šodien šo piedāvājumu uzskatu par kaut ko prātam neaptveramu. Reizēm prātoju, vai pats uz ko tādu būtu spējīgs – ielaist svešus cilvēkus savā rūpnīcā un atļaut tiem strādāt? Māc šaubas. Taču tā mēs izvilkām to laiku..

–      Kāpēc cilvēkiem patīk pie jums strādāt?

Grūti teikt. Kāpēc vispār kāds strādā tieši konkrētajā vietā? Negribētos domāt, ka tikai tāpēc, ka citur nav kur iet. Domāju, ka kolektīvs ir labs, darbinieku mainība ir maza. Daži strādā jau no dibināšanas brīža. Man ir ļoti paveicies ar komandu, kas mani atbalsta un iedvesmo.

Vizītkarte:

Andris Eglītis (1970) SIA “Kontekss” dibinātājs, īpašnieks un vadītājs

Vērtības darbā un dzīvē: Pacietība un godīgums, komandas darbs, “vīrs un vārds” princips uzņēmējdarbībā

SIA “Kontekss”– Latvijas kokapstrādes uzņēmums Salas pagastā, Jēkabpils novadā, darbojas kopš 2004. gada oktobra  

Galvenie darbības virzieni: ražo un pārdod koka logu brusas un masīvkoka plātnes (bezzaru tehnoloģija), ražo granulas no koksnes pārpalikumiem.

49,505% kapitāldaļu pieder Andrim Eglītim, 49,505% – Mārtiņam Gailim, 0,52% – SIA “Galgauskas dzirnavu HES”, bet 0,47% – SIA “Āžu HES”.

Galvenie tirgi: ES, Latvija

Teksts un bildes: © abctimber.com