Kas jāzina koksnes uzņēmējiem par sadarbību ar Ķīnu? Viena lieta – tirgus tur atdzīvojas februāra beigās
Intervija ar Robertu Dai Donghai par Ķīnas un Latvijas eksporta-importa attiecībām, pieredzi un prognozēm, kā arī par dzīvi un – kā atrast sadarbības partnerus Ķīnā
Ķīna ir liels tirgus, kur šobrīd, šķiet, ražo visu, ko vien var iedomāties. Roberts Latvijā dzīvo jau desmit gadu un nodarbojas ar koksnes eksportu uzņēmumam Ķīnas ostas pilsētā Kindao. No Latvijas bērza tur šobrīd top koka piederumi – kafijas maisāmie kociņi, dakšiņas, nazīši, karotes.
Katram ķīnietim rietumos ir pieņemts vārds – lai saskarsmē vienkāršāk sarunāties, un tas nav nekur ierakstīts vai reģistrēts. Dai Donghai ir izvēlējies vārdu Roberts – arī tieši tikpat vienkārši – varbūt noskatījis kādā grāmatā vai vārdnīcā un izvēlējies.
– Domājot par Ķīnas tirgu šā gada sākumā, kādas prognozes, ar ko mums rēķināties, šeit, Latvijā?
Ap Ķīniešu Jauno gadu, kas šogad sākās 22. janvārī, Ķīnā, var teikt, darbi pierimst, cilvēki parasti ir brīvdienās.
Ķīnā jau kādu laiku stingrie kovidpandēmijas ierobežojumi ir atcelti (kopš 2022. gada decembra). Pirms tam bija tā – kolīdz viens vai divi darbinieki saslimst, tā uzņēmumam ir jāaptur darbs, jāslēdz uz divām trim nedēļām. Tāpēc daudzas rūpnīcas piesardzības dēļ darbiniekus sūtīja Jaungada brīvdienās krietni agrāk.
Ķīnas fabrikās strādnieki lielākoties nav vietējie. Fabrikas pārsvarā atrodas piekrastē, tuvāk ostām, kur ir eksporta un importa iespējas. Iepriekšējos gados ekonomika kopumā valstī ir samazinājusies, daudzi brauc uz piekrasti, kur ir darbs. Viņi ierodas ne vien no tuvākajiem lauku apvidiem, bet brauc pat no tūkstoš un trīstūkstoš kilometru attālām vietām valsts iekžemē un atgriežas mājās tikai reizi gadā, ķīniešu Jaunā gada brīvdienās. Ekonomiskā situācija piekrastē ir labāka. Te ir saskarsme ar ārvalstniekiem, kontakti ar Eiropu, Ameriku. Algas ir augstākas.
Strādnieki parasti brauc mājās pāris nedēļas pirms Jaungada un atgriežas divas nedēļas pēc. Mēnesi vai pusotru viņi ir mājās. Ražošana šajā laikā apstājas. Tas Ķīnā ir normāli.
Taču pērn, saistībā ar kovidierobežojumiem, fabrikas periodiski te darbojās, te atkal slēgtas. Daudzi aizvēra ātrāk un uz vairākiem mēnešiem.
– Daudzas droši vien arī bankrotēja, slēdza darbību?
Jā, protams. Pirmajos sešos mēnešos pērn, 2022. gadā, ja nemaldos, vairāk nekā 400 000 uzņēmumu Ķīnā beidza pastāvēt. Gada otrajā pusē – domāju, vēl vairāk. Tas ekonomikai nodara lielu postu.
Ir lielās kompānijas, kas pārcēla savas ražotnes – uz Vjetnamu, Indiju. Būs grūti panākt, lai tās atgrieztos. Tās pārsvarā ir lielās Japānas un ASV kompānijas. Strādnieki zaudēja darbu.
Decembrī, kad atcēla pandēmijas ierobežojumus, fabrikas gribēja atsākt darbu, bet bija grūti panākt, lai strādnieki atgriežas.
Manuprāt, ir grūti prognozēt situāciju un nodarboties ar iepirkumiem – neparedzamās situācijas dēļ.
Tā kā fabrikas nestrādāja, noliktavās joprojām ir krājumi. Janvārī – uz jauniem iepirkumiem nebija ko cerēt, bet februārī – jāskatās. Varbūt mēneša beigās. Bet jāskatās.
– Taču, ja iepērk janvārī, tad šis materiāls Ķīnas rūpnīcā nonāks tikai aprīlī, ne tā? Un kādas prognozes uz martu, aprīli?
Jā, mēs domājam par to, taču vērojam situāciju. Daudzi tiecas piegādes pārvirzīt prom no Ķīnas, it īpaši ASV.
– Jo viņi vairs negrib biznesa attiecības ar Ķīnu? Jo muitas izmaksas importam aug katru gadu? Eiropa, šķiet, ir draudzīgāka?
Jā. Ar Eiropu ir labākas attiecības. Taču arī apjomi salīdzinājumā ar ASV ir mazāki.
Raugoties uz SIA LM Wood, ar ko esmu saistīts, stāstu – tas ir diezgan tipisks, līdzīgu ir daudz. Šis uzņēmums Krimuldā zāģēja dēļus un sūtīja uz Ķīnu, kur no tiem ražoja virtuves ASV tirgum. Taču tagad tā jau kādu laiku ir slēgta. Domāju, ka lielākā daļa virtuves ražotāju Ķīnā ir bankrotējuši. Daži pārcēlušies uz Vjetnamu. Arī citu nozaru industrijās notiek tāpat. Tagad ar LM Wood esam pārgājuši uz koka dakšiņu, karošu, nažu, maisāmkociņu ražošanu. Šis segments vēl iet.
– Šos ražojumus jūs pārdodat vietējā tirgū?
Cenšamies. Bet cenšamies arī pārdot eksportā.
– Kad varēsim apskatīt paraugus?
Es to nokārtošu.
Kad mēs iepērkam bērza baļķus vietējam tirgum, mums ir jāmaksā 10 % muitas nodevas. Ja mēs ražojam karotes, nažus eksportam, tad mums nav jāmaksā šie procenti. Tā ka mums ir izdevīgi eksportēt.
– Kā jūs teiktu, kā jums veidojas sadarbība kā Ķīnas pārstāvim ar Latviju? Vai ir viegli veidot biznesa attiecības? Vai ir kādas grūtības?
Uzskatu, ka sadarbībai ir jābūt ilgtermiņa. Jo šeit Latvijā, piemēram, ir daudz kokmateriāla, Latvija ir viena no lielākajām, bērza, egles, priedes zāģbaļķu piegādātājām. Ķīnā šobrīd nedrīkst cirst kokus.
– Latvija tomēr ir maza valsts?
Taču koksnes piegādātie apjomi nav mazi.
– Bet kaut ko taču var Ķīnā arī cirst?
Dabiskos mežus ne, ja nu vienīgi speciāli stādītos.
– Īrijā bija plāns plaši audzēt egles – sitkas. Tā ir ļoti ātri augoša egles suga ar mīkstām skujām. Četrdesmit gadu laikā jau ir izauguši šādi meži, bet ir viena problēma – gadskārtu riņķi ir plati, koksne nav cieta un to nevar izmantot celtniecībā. No tās var ražot granulas, paletes un pakošanas materiālu. Arī Ķīnā, šķiet, sāka rūpnieciski audzēt kokus kopš deviņdesmitajiem gadiem, ne? Tad jau drīz vajadzētu būt “ražai”. Arī Brazīlijā ir ātri augoši koki, kurus jau pēc pieciem gadiem cērt, lai izmantotu papīrmalkā.
Ķīnā var cirst papīrmalku, bet lietaskoks, piemēram, bērzi, kas aug ziemeļos, aukstākajā valsts daļā, kur ir arī lielākā daļa mežu, kokus cirst vēl nedrīkst. Tur koki aug lēnāk.
Taču ātri augošo koku audzēšana nav laba augsnei, tā tiek noplicināta, tie patērē daudz ūdens.
– Var pārmaiņus stādīt citus augus, lai atjaunotu ekosistēmu, līdzīgi kā audzējot jebkuru citu kultūru.
Bet, turpinot par koku ātrāku audzēšanu, šķiet, jūs neesat sajūsmā par mainītajiem ciršanas noteikumiem Latvijā, kas ļauj cirst tievākus un jaunākus kokus, kāpēc? Ko tas nozīmē Ķīnas tirgus interesēm? Zināms, Ķīna nelabprāt strādā ar Skandināvijas tirgu, jo vēlas lielākus un resnākus kokus ar ilgāku augšanas laiku. Lai gan Latvijas ekonomikai jaunāku koku ciršana varētu nākt par labu.
Ja cērt jaunākus kokus, tad lielāks procents aizies tarā. Taču, jāsaka, ka Ķīnas tirgus ņem atsevišķi A klases, B klases un C klases baļķus, kā arī taru.
– Sagaidāms, ka Latvijā tirgus mainīsies – piemēram, līdz šim cirta 60 līdz 80 gadus vecus bērzus, bet, sākot cirst jaunākus, teiksim, 50 gadus vecus kokus, izmēri būs mazāki. Nebūs līdzšinējos apjomos pieejami A klases 26 cm, bet gan drīzāk 18–25 cm diametra baļķi. Cena būs mazāka. Arī raža no tievākiem kokiem ir kopumā mazāka.
Jā, tirgus mainīsies. Taču Ķīna ņems pretī arī šādu koksni, vienīgi mainīsies segmentu īpatsvars un standarti. Ja tagad B klase mums ir no 18 cm, tad, iespējams, nākotnē būs no 17 cm. Vai pat no 16.
– Jā, izmēri klasēs jau tagad atšķiras. Piemēram, “Latvijas Finierim” A klase ir no 24 cm, arī UPM ir samazinājuši A klases izmēru. Visi pielāgojas.
Domāju, ka Ķīnas tirgus vairāk vai mazāk pielāgosies izmaiņām.
– Un kādas ir jūsu domas par skujkoku tirgu? Kā zināms, pašreizējos ekonomikas un ekonomijas apstākļos būvdarbi ir mazinājušies, tirgus sarucis.
Tas nav gluži mans segments. Taču Ķīnā būvniecība nav tik ļoti saistīta ar skujkokiem, kā tas ir Latvijā. Ķīnā nav tik daudz koka māju, kā tas ir Latvijā.
– Kādu jūs redzat Latvijas un Ķīnas sadarbību perspektīvā?
Latvijas koksne vienmēr ir konkurējusi ar Krievijas koksni.
– Taču šobrīd Krievijas koksnes eksports ir ierobežots.
Ķīna joprojām saņem kokmateriālus no Krievijas.
Domāju, ka visi gaida kaut kādu jaunu līdzsvaru. Karš, kovids – tas viss ir izjaucis ierasto lietu kārtību. Tagad attiecībā uz iepakojuma un palešu koksni skatāmies arī uz dienvidu puslodi – Jaunzēlandi, Brazīliju, arī Austrāliju. Kādreiz no šīm valstīm veda procentuāli maz, taču šobrīd ir izmaiņas.
– Kādu paredzat ekonomisko situāciju nākamgad? Vai situācija stabilizēsies?
Manuprāt, nenoteiktība saglabāsies.
– Un ko Ķīna saka par enerģijas cenu pieaugšanu?
Īpaši nejūt. Ķīnā visas enerģijas kompānijas pieder valstij, nevis privātajam sektoram. Ķīnā enerģijas cenas cenšas noturēt stabilas, lai turpinātos ražošana. Valstij tas nozīmē tikai finanšu pārdalīšanu. Valdība grib atjaunot ekonomiku pēc iespējas ātrāk.
– Vai varat pastāstīt par sevi – kā jūs nonācāt Latvijā?
Neierados Latvijā biznesa dēļ. Viens no svarīgākajiem apsvērumiem bija, ka vēlos meitai citādu izglītību. Ķīnā bērniem ir ļoti daudz un grūti jāmācās, daudz mājasdarbu, nav laika citām interesēm. Gribēju meitai citādu dzīvi. Dzīvojam Latvijā jau desmit gadu. Meita šobrīd mācās Rīgas 1. ģimnāzijā.
– Bet kā jūs nonācāt tieši Latvijā? Latvieši šo pašu iemeslu dēļ dodas uz citām valstīm – Angliju, Īriju, ASV.
Biju apbraukājis vairākas valstis. Biju domājis arī par Ungāriju un citām Eiropas valstīm. Politika visur ir diezgan līdzīga. Kad nonācu Latvijā, man šeit iepatikās. Esam no Šanhajas, un tur dzīve ir ļoti ātra, šķiet, uz ielām visi skrien – uz darbu, uz mājām. Man tāda dzīve ir par ātru.
– Tad šeit jums ir kā atpūta?
Jā. Un vasara šeit ir perfekta. Dzīvei lēnums ir labi, biznesam – varbūt, ka ne.
– Kā jūs sākāt nodarboties ar kokmateriālu biznesu?
Pirms pārcelšanās Ķīnā es strādāju ar vairāku produktu importu un eksportu. Kad ierados Latvijā, atradu darbu “Euro Trading Company”Rīgā, Iļģuciemā, – lielā uzņēmumā, kas eksportē koka granulas. Nostrādāju tur četrus gadus. Šis uzņēmums meklēja iespēju eksportēt uz Ķīnu, bet nezināja, kā to paveikt. Es viņiem pievienojos un sāku ar to nodarboties. Pēc trim četriem gadiem šis uzņēmums ik gadu uz Ķīnu eksportēja jau kravas vairāku miljonu eiro apmērā.
Tad bizness mainījās, un es pievienojos “Senbaolin”Ķīnas uzņēmumam – Krimuldā, kas no Latvijas eksportēja bērza zāģbaļķus uz Ķīnu. Taču šis uzņēmums darbojās apmēram divus gadus, un tad Ķīnas un ASV valdību konkurences dēļ tirgus mainījās. Mans uzņēmums sāka ražot koka kafijas kociņus, karotes, dakšiņas, nažus un tamlīdzīgas lietas. Esmu šeit, jo uzņēmums šeit iepērk bērza baļķus un sūta uz savu rūpnīcu Ķīnā. Šis bizness šobrīd iet diezgan labi. Manai kompānijai pavisam ir trīs ražotnes. Saražojam mēnesī desmit konteinerus ar kafijas kociņiem. Šim apjomam nepieciešams apmēram divi trīs tūkstoši kubikmetru koksnes.
– Kas Latvijas uzņēmējiem būtu jāzina, ja viņi grib sadarboties ar Ķīnu?
Jāzina jūsu mājaslapa! Taču, jāatzīst, ka importētājkompānijas Ķīnā nav nemaz tik daudz. Kindao, piemēram, ir lieli importa apjomi, bet lielie uzņēmumi, kas ar to nodarbojas, tikai apmēram desmit. Ir gan vēl dažas mazas arī. Ja grib iepazīties ar pircējiem, tad vienkārši jābrauc uz Ķīnu. Kindao uz vietas var satikt visus.
Attiecībā uz bērza baļķiem, visas kompānijas lieto vienu standartu, un izmanto vienu kompāniju, lai pārbaudītu diametrus un kvalitāti.
– Vai ir kādas specifiskas lietas, kas jāņem vērā, piemēram, apjomi vai izmēri?
Ķīnā, protams, interese ir par iespējami lielākiem apjomiem par mazāko cenu. Nelieli apjomi, teiksim, piecsimt līdz tūkstoš kubikmetriem ik mēnesi, būs par maz. Un ir jāzina, ka pircējs ir patiess savā piedāvājumā. Jo var jau pateikt – jā, sūtiet, maksājiet, bet nekā.
– Kā noskaidrot, kurš ir patiess pircējs?
Tikai pieredzē. Un pēc atsauksmēm.
– Un kā jums ir ar uzticēšanos Latvijas uzņēmējiem?
Man ir bijusi arī slikta pieredze, kad izraksta rēķinus un prasa samaksu par to, kas nav darīts. Taču naudu es nezaudēju. Tā ir visās valstīs, un ir vajadzīga ilglaicīga sadarbība, lai pārliecinātos par sadarbības partneru uzticamību.
– Kāda ķīniešiem ir interese par Latviju – sadarbību biznesā vai dzīvošanu šeit? Kā jūs to redzat? Vai ķīnietim šeit, Latvijā, ir labi dzīvot? Labi biznesam?
Dzīvot šeit – ne tik daudzi grib. Bet dzīvošana Latvijā ir lieliska. Profesionālajā ziņā – darbu atrast nav tik vienkārši. Savs bizness – tas iet.
– Biznesa vide ir saprotama, skaidra?
Jā. Turklāt šeit, Latvijā valsts pakalpojumi ir elektroniski, veicami internetā. Ķīnā vēl jāstaigā ar papīriem. Reizēm nepasaka, kas vēl vajadzīgs, bet prasa atnest nākamreiz.
– Vai šeit jūs neesat ar tādu situāciju sastapies? Jo mēs domājam, ka mums šeit arī tā ir.
Nē, man nav tādas pieredzes. Šeit ar dokumentiem ir daudz labāk.
Un vēl – šeit cilvēki uz ielas nestrīdas. Desmit gadu laikā neesmu redzējis kādu uz ielas strīdamies. Ķīnā viegli uz ielas sadusmoties.
– Kuru Jauno gadu jūs ģimenē svinat – ķīniešu vai vietējo, Rietumu pasaules? Vai svinat Ziemassvētkus?
Ziemā šeit nav daudz ko darīt, tāpēc gribētu pēc iespējas vairāk svinēšanas! Ziemassvētkos ar ģimeni esam mājās. Jaungadā – ar draugiem vai kaimiņiem. Man vairāk patīk kontaktēties ar vietējiem cilvēkiem, nekā ar citiem ķīniešiem, kas dzīvo šeit.
– Kāda ir jūsu ēdienkarte – vai ēdat ķīniešu ēdienus vai vietējos?
Mājās es pats gatavoju pārsvarā ķīniešu ēdienus. Vairāk vai mazāk visas sastāvdaļas varu šeit dabūt.
– Vai ir kas tāds, ko šeit nevarat nopirkt?
Dārzeņus. Ķīnā ir daudz, daudz lielāka dārzeņu izvēle. Ķīnā ir daudz dažādu lapu jeb lakstaugu, ko lieto pārtikā. Šeit vairāk ir saknes – kartupeļi, redīsi.
– Jūs ēdat insektus?
Daži ēd, jā. Es ne. To ir simtiem dažādu veidu. Ķīniešiem ir daudz jocīgu ēdienu.
– Kuri ir garšīgākie?
Sienāži.
– Un kas ķīnietim no latviešu ēdieniem nav pieņemams? Jo pie mums kukaiņu ēšana ir ekstrēmi.
Viss ir labi. Neesmu neko atradis, ko nevar ēst.
– Man bērnībā ļoti negaršoja aknas. Tagad labprāt ēdu.
Ja? Ķīniešiem tās garšo.
– Nekādi nesaprotu, kā ķīnieši kaut ko var izlasīt hieroglifos?
Mēs lasām tāpat kā jūs. Bet ir daudz jāmācās.
– Bet mums ir skaņa un ir burts, un tad tos liek kopā vārdos. Ja ķīniešiem ir simboli, tad, pārvēršot tekstā, tas var būt katram atšķirīgs? Tad jau arī domāšana noteikti ir atšķirīga – jūs redzat bildi un no tās nolasāt domu. Daudzi, kas mācās ķīniešu valodu, ir teikuši, ka viņi var sarunāties, taču nevar skaidri saprast visu, ko gribētos.
Jā, ir daudz jāmācās. Katru zīmi var attēlot ar latīņu burtu, bet varbūt pareizo nozīmi uzreiz nevar saprast. Zināt 4–5 tūkstošus zīmju ir pietiekami ikdienā, lai saprastos. Rakstu zīmes patiešām var mainīties, vārdu secība var būt dažāda, nav svarīgi, kā nolasa: “Es ēdu maizi vakar” vai “Vakar ēdu maizi”, vai “ēdu maizi vakar”, jēga nemanās.
– Tad lasot katrs tekstu var izrunāt citādāk?
Ir jājūt situācijas. Parasti zina. Ir tādi rakstīti teikumi, kas ir izlasāmi pilnīgi pretējās nozīmēs.
Attēlu domāšana šeit un citās kultūrās nav tik izteikta. Varētu būt gan, ka smadzeņu darbība nedaudz atšķiras. Tāpēc vienmēr ir svarīgi zināt kontekstu, nosacījumus. Ja to nezina, tad var kļūdīties.
Pēc sarunas uz atvadām Roberts uzraksta ķīniski, kā rakstzīmēs izskatās “koks” (wood) un “koksne” jeb “dēlis” (timber; wood board) , “mežs” lūk:
Vizītkarte:
Robert.Dai
General Manager
Member of the board
LM Wood SIA
Viļakas iela 5,Rēzekne,LV-4604
Phone:+371-29813958
Mail:lm-wood@outlook.com
Autors: abctimber.com
Foto: No Roberta Dai Donghai privātā krājuma
